ir pienākusi vēsturiska, bet bēdīga* diena, kad es beidzot notīrīju divus gadus** netīrīto monitoru.

*jo pēc 18 gadiem es nevarēšu teikt cibjūzera avatara meitām: rau, šo ķeburu vilka jūsu tēvs.

**es vienkārši Nedrīkstu tērēt naudu, jo pēc tam ir daudz vieglāk kaut ko neizmantot. monitoru nopirku, jo visi baidījās par manu acu gaismu un (nezinādami, ka aktīvi, bet nesekmīgi bendēju to jau kopš 3 gadu vecuma) un čmorīja nonstopā, taču nopirkusi to, pusgadu nespēju saņemties to pieslēgt (nespēju arī šobrīd). arī sporta zāles man tāpēc ir liegtas, neizmantoto abonementu drūmā ēna tāpat velkas pakaļ.



(kā redzams, atklājām fotoaparātam vēl vienu krāsu filtru. bail iedomāties, ko mēs dzīvē sasniegsim ar šādiem tempiem)