neskatoties uz to, ka no rīta atkal reibu, šoreiz negribējās vemt un ģībt pie mazākā galvas pagrieziena (medikamenti darbojas), un dienas vidū jau veiksmīgi mācījām sīcim spēlēt badmintonu, sēdējām šūpolēs un nesēdējām pie kopgalda, lai gan sarunu driskas atklīda arī līdz mums. "kad beidzot mazbērnus gādāsi", uzmācās padzīvojušas personas m. māsai, "nav ko būt tik izvēlīgai! pucēties vajag!" klausījos un domāju, nez, par ko m. mātei kauns varāk - ka dēls atkritējs vai meita lesbiete (cītīgi slēpts no ģimenes koka).