ok, es tiešām nemāku rakstīt

es nevienā brīdī neesmu dusmīga uz m., ka viņš kaut ko nedara vai pieprasa čubināšanu, vai tml.

(mārtiņ, ja tu šo lasi - tas točna nav par tevi)

es esmu dusmīga uz sevi, ka man kaut kādos brīžos atkal atveras mute un es sāku fakin apčubināt. tas nevienam nav vajadzīgs, ne m., ne man pašai. tas, iespējams, bija vajadzīgs kaut kādās dzīvību apdraudošās situācijās, bet ne tagad. tā kā varētu es beidzot NOKAUNĒTIES AIZVĒRTIES UN ATSLĀBT