Es šodien redzēju divus labi iesilušus īpatņus (vilciena "Rīga-Krustpils" pēdējā vagona tamburs), kuriem katram rokās bija ij pa torpēdai, ij pa šņabja pudelei. Viņi bija tuvu tam, lai sakautos, jo nespēja izšķirt strīdu - būtu vai nebūtu augumā mazākais īpatnis labs tēvs viņa imaginārajiem bērniem. Viņš tam kaislīgi nepiekrita, taču visnotaļ garais īpatnis pamācoši šūpoja gaisā torpēdu un apgalvoja otram - "Runā, ko gribi, bet es tev acīs redzu - tu bērniem patīc!"