Nē, es pienemu, ka tieši es kaut ko nesaprotu. Vienkārši man bērni ir, divi, pilnīgi atšķirīgi, un mana mīlestība uz viņiem ir milzīga. Un tajā mīlestībā tik lielu (un sāpīgu) daļu aizpilda savu un tēva trūkumu, nepilnību, vājību, kā arī spēju un talantu atpazīšana. Man vienkārši ļoti grūti iedomāties, ka ar adoptētu bērnu var būt kas identisks. Lai gan tas neizslēdz iespēju viņu no sirds mīlēt, tomēr man liekas, ka tam jābūt pavisam citādi.