bērnībā/tīnībā (nu, postpadomijā, karoče) man nenormāli riebās ziemsvētku laiks, jo VISI svinēja tos ar ģimenēm (bieži vien brīvprātīgi piespiedu kārtā), un man kāda nedēļa pagāja kā pallem vienam pašam pasaulē. arī tagad šis laiks ir ierobežojošs (piemēram, doties starpsvētku posmā uz kādu eiropas tipa valsti ir izcili bezjēdzīgi), taču kopumā pieaugšana dot pohuju, bet neobligātums jebkurām nodarbēm piešķir patīkamu piegaršu (random kartiņas no iepriekšējām dienām /ar m. cepam VEGĀNĀS piparkūkas/ /ar zirku kūpinām mežā brīnumsvecītes/ /m. darina lāpu no caurajām zeķēm/ utt utml), taču taču nu beidzot gribas balles un dekadenci, nevis sniegspārsliņu brīnumus.