dažreiz, domājot par manu un m. nevarību visādās praktiskās lietās, rokas nolaižas un "laukos mēs točna neizdzīvotu".

un vēl (rajončega iedvesmotas) domas par to, kāpēc t.s. nabadzīgās ģimenēs, kur tas tā kā būtu izdzīvošanas jautājums, bērni (un vēlāk pieaugušie) ne tikai neiemācās "darīt ar rokām" vispār neko, bet iegūst arī nepārtraukti fonējošu riebumu pret mācībām (plašākā nozīmē - iemācīties ko jaunu) un darbu kā tādu, tiecoties uz stāvokli, kur valda mūžīgā flegma un itin nekas nav jādara? (jā, moralizēju, scuko)