lūk, šīs lietas man ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti besī. Ka mēdz gadīties tā, ka pret vīriešcilvēku kā pret debilu bērnu vai dresējamu dzīvnieku jāizturas; visi tie padomiņi: a tu viņu šitā, a tu viņu tā, tu viņam kotletītes, minetiņu, nerunā pretī, slavē, lutini, lolo. Kas i, ko? 1) vīrišķis pats neprot lietas darīt, tikt ar sevi un dzīvi galā? 2) vai arī viņam tika iečukstēts austiņā būt gudrākam, zināt labāk un man white russian pēc darba pagatavot, kunilingu pataisīt, negāzties virsū ar savām psihproblēmām un īpašajiem emo stāvokļiem.

ja dažreiz atver ausis un paklausās visas šitās psiholoģiskās varas spēlītes, šķiet, tiešām vienīgā normālas dzīves versija ir tikt pie atsevišķa vienistabas dzīvokļa, nekadnekadnekad neapprecēties u.tml.

izturību un izturību, dārgā chimera!