tikpat lielā mērā, cik varu iztēloties savu dzīvi bez bērna, nevaru iztēloties to bez kaķa. un tieši mājas kaķa, par kura brīvības atņemšanu runāt ir absurdi, neesi vakarā no tuvējā ozola nejauši nocēlis tīģeri un pārvedis mājās. un atslēgas vārdi attiecībās ar dzīvnieku ir "pārvedis mājās", jo mājdzīvnieki "negadās" kā savukārt to mēdz teikt par cilvekbērniem. par kaķa dzīves jēgu un tās pilnvērtību ir tikpat liela jēga runāt kā par cilvēka, kamēr pret kastrēšanu esmu dzirdējusi spiedzam tikai īpatņus, kam šķiet, ka kastrējot kaķi, viņi līdz ar to atņem iespēju arī pašiem sev regulāri apsēklot un iezīmēt savu rajonu. attiecības ar manu kaķi ir vienkāršas. "mans kaķis" viņš ir tikai tādā ziņā, ka esmu par viņu atbildīga. es viņam maksāju par to, ka dažkārt viņš pagodina mani ar savu klātbūtni un ka viņš izraisa manī izpausmes, kas dažkārt apkauno cilvēka cieņu. viņš var iet ārā un arī izpaust sevi kā vien tīk, viņš var arī aiziet un nekad neatgriezties, viņš var izbaudīt savu pilnvertīgo dzīvi, nesot mājās sikspārņus un baložus, cīnoties ar citiem kaķiem, un katru dienu pasludināt manu dzīvokli par savu teritoriju, čurājot uz tā sienām savu vārdu, bet dīvainā kārtā viņš man rūp vairāk kā visa NVS kopā ņemot.