nu, es droši vien pārāk idealizēju lauku vidi, jo pašai ir sapnis, kā mēs visi no šīs mājsaimniecības reiz tur kruta dzīvosim, un ar īstajām lokālajām Apolonijām un Jezupiem tām vīzijām nav nekāda sakara.

par pēdējo - jā. pavisam nesen apspriedām ar kādu citu īpatni to, ka būtībā pilsētas mistkastkaķi ir pašu sugas pieradinātāju, cilvēku, atbildība, kuru viņi kaut kā īpaši nesteidzas uzņemties. nesmuki kaut kā sanāk pret lopu, kuru viņš pats savulaik ir ataicinājis pie sava ugunskura un palēnām apzināti padarījis atkarīgu. nāk prātā arī visādas Vācijas, kur, vismaz pēc nostāstiem, visi šitie lopi ir čipoti, tos nemaz nav tik viegli dabūt no patversmes un, izkikojot kādu ārā uz ielas, īpatnis atbild individuāli. tas gan čota darbojas. (tālāk seko klišejiski secinājumi par cilvēku sugu.)