Vai tiešām predispozīcija uz nomāktību un huiņām ir iedzimta? Es daudz par to esmu domājusi. Vai tas nav kārtējais sliktais ieradums, no kura slinkums un nav spēka atbrīvoties. Vai tas tiešām ir tik neglābjami. Pēdējā laikā pieķeru sevi, ka man līdz kaulu smadzenēm ir noriebies atkārtot šo scenāriju ar nomāktību un huiņām, kā Tu tik smuki izteicies. Ka vienkārši pieriebies. Gandrīz 30 gadi jau ir pārmēru glīts termiņš. No apnikuma gribas lobīt nost no galvas matus vai kaut kā tamlīdzīgi.