Interesanti aizdomāties par šo.
No vienas puses- par to tautiņu jūras krastā, kas ir slinka un ļauna, ka bail, un burās, un galdiņus dancina. Tumsoņi.
No otras puses- kaut kā neticu, ka tām lietām ir kaut kāds TĀDS spēks.
Bet domām, (negribu lietot šo vārdu, jo pārāk notrulināts, tizleņiem lietojot- aurām) un tādām lietām jau kaut kas ir- neesmu nekāds ticīgais cilvēks, bet pie Jorkas katedrāles pamatiem apsēžoties gan bija tāds miers. Līdzīgi, domājams, ir arī ar tiem, kas visu laiku ļaunojas- nekur jau tas viņu ļaunums nepazūd.