lieku reizi izmantošu iespēju pateikt paldies alma mater - beidzot patiešām iemācījos teikt nē darbiem, kuri neinteresē, nepatīk, riebjas [savādāk būtu kādu brīdi iekšēji pakurnējusi un piekritusi, jo "es taču tāpat neko nedaru" un "es taču stiepju mājās tik lielus mamutus, kā tad es ļaušu viņiem sarukt"]. par kompensējošo stipendiju arī paldies.