vot, vot, es savus paziņas kopumā uzskatu par normāliem, jo ar idiotiem man nav pa ceļam, ij tāpat kāds kādreiz pamanās iekladzināt kaut ko no sērijas "vajadzētu tā kā sākt domāt", neskatoties uz to, ka es ne ar vienu pat nedzīvoju kopā. nav jau vairs 16, saprotiet.
jeijbogu reizēm gribas apprecēties un tūlīt pat demonstratīvi izšķirties vai, piemēram, apprecēt kādu geju, lai var lepni vicināt tikumības sertifikātu.
man tikai bail, ka ar apprecēšanos nepietiek, jo no tā jau neviens mierā neliksies, tieši sāks bāzties virsū vēl vairāk ar saviem "un kad tad bērniņi būs?".