man tāda nojauta, ka pat draugi pārprot, kāpēc man riebjas kāzas [jo vakar izskanēja piedāvājums "sarīkojiet kaut vai neīstās"], bet viss ir pavisam vienkārši: ne ilgojos pēc sazin kādas svaigas gaļas, ne "baidos no atbildības" [it kā zīmogs pasē kādu kādreiz atturētu no visām iespējamām preteklībām], bet ļoti nevēlos nonākt to ļaužu pasaulē, kuri pēkšņi sāks uztvert mūs Kā Pāri [deviņi kopābūšanas gadi un septiņi gadi kopdzīves, tas tāds fufels], tikai tāpēc, ka būsim izspēlējuši kādu balagānu, un varbūt pat sāks piesūtīt mums tupas kartiņas un salvetes uz viena gada jubileju [papīra kāzas, lol], un kaut ko pavisam idiotisku uz četru gadu jubileju [kurā, kā zināms, "uzplaukst mīlestība", kura nezin kur kavējās visus iepriekšējos gadus]. es labāk izbaudu viņu nicinājumu un apgalvojumu, ka "planēta mani nokratīs kā kārpu"; zinu, mana lepnība kādreiz mani piebeigs.
ja kādreiz apprecēšos, tas būs bez liekām ceremonijām un neviena liekulīga kuce par to nekad neuzzinās!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: