otrajā rītā mēs pat mēģinājām apskatīt kultūrvēsturiskos pieminekļus, un tas arī bija vienīgais brīdis, kad saīgu. nu, baznīca. nu, pils. nu, vēl viena pils. nu, un? jo vairāk tāpēc, ka pa ceļam uzgāju patiesi vērtīgo apmeklējuma objektu, trešbāru цыпа, bet tas vēl diemžēl bija slēgts.

pēterburga sagaidīja mūs ar kaut kādu wtf tieši mūsu metro līnijā, tieši mūsu virzienā - seši vilcieni pabrauca garām ar blīvi iekonservētiem cilvēkiem, kamēr mēs uz perona centāmies aiztaisīt žokli un prātojām "vai tā būs visu laiku". nebija. lai gan es vairs nekad nesūdzēšos par rīgas pārpildītajiem autobusiem, nedz arī par to, ka cilvēku šeit ir par daudz.
iesākumā es arī gandrīz sāku brēkt par tēmu "kāpēc visi tādi drūmi un neviens man nesmaida", bet nākamajā dienā [kad uzspīdēja saulīte un metro vairs netaisīja pigorus] ieskatījos sejās visam tam miļonam uzmanīgāk un sapratu, ka viss ar viņiem ir kārtībā.

piķerā ir ļoņas golubkova vārdā nosauktā iela! [ļoņa golubkovs ir bēdīgi slavenā mmm kantora reklāmas galvenais tēls; sižetu par mmm atdzimšanu redzējām arī pašā pirmajā vakarā ziņās - mavrodi mierina tos, kas viņam vēl tic, ka ne uz kādu latviju viņš pārcelties nedomā un savējos bez padoma neatstās :>], visai netālu no tā purčika, kur mēs naktsmītņojām. tur mani piemeklēja nākamā apgaismība - latvija saceltās hruščovkas ir nereāls luksuss. tik plānas sienas un skapja izmēra istabas es redzējusi vēl nebiju. situāciju visai ambivalentu padara tas, ka pēc pilsētas labiekārtojuma plāna visas šīs šausmas tiek jauktas nost [oficiālais hruščovkas ekspluatācijas termiņš esot 20-25 gadi], tiek celtas jaunas mājas, kur arī tiek pārcelti iedzīvotāji, bet tas notiek bru-ņu-ru-pu-ča ātrumā, kā rezultātā arī paši iedzīvotāji ne īpaši cenšas labiekārtot savus mitekļus, jo "kaut kad" iedos jaunu dzīvokli.

a visādi citādi tur strauji paaugstina pensijas [minimālā tagad divas reizes pārsniegs iztikas minimumu, lai gan man šķiet, ka minimums viņiem tāds jokains... apmēram tāds pats kā latvijā ar visu to, ka cenas lielākoties ir nedaudz, bet tomēr lielākas, nekā rīgā], par trešo un katru nākamo bērnu bez visiem citiem pabalstiem vecāki saņems simts štukas rubļu [~divas štukas latu], darbu tur var atrast, vienkārši izejot no mājas [ar ziņojumiem "vajag to un to" pilni visi skatlogi, gan centrā, gan rajončegos], ēstuves, dzertuves un citas izklaides vietas ir apmeklētāju pilnas, nē, pārbāztas! pat darbdienu vakaros. par grāmatnīcu sortimentu es viņus skaudīšu mūžam :(
koncerti sākas neticami laicīgi un neticami laicīgi beidzas - tā, lai visi var paspēt uz pēdējiem metro/autobusiem/tml. lai gan takši ir alviksas cenu līmenī un īpaši nebiedē.

ļoti daudz austrumniecisku seju - gan somugru un sibīriešu [burjati plosās pa budistu templi, tirgo krekliņus ar uzrakstu бурятия un somugru primadonnu ierakstus], gan iebraucēju no vidusāzijas [ļoti ātri sāc atšķirt viņus no somugriem un citiem; arī, protams, pēc tā, kādās jomās viņi parasti tiek nodarbināti :(].

mana mīļākā vietā piķerā ir iepriekšējā ierakstā minētais циферблат, kuru izrādījās tieši tik lieliska, kā man likās, un par kuru es gan jau uzrakstīšu sīkāk;
un man gan jau neticēs, kad teikšu, ka current 93 kāpa uz skatuves boney m nemirstīgā skaņdarba rivers of babylon skaņās, kas pamazām saplūda ar viņu noizu; bija promska kruta, beeet man apnika rakstīt. bučas tagad, biužas vēlāk.