gandrīz paliku bez karmas un izraisīju avāriju [nu, es nē, bet es biju inciatore].

stāvu pētersalas ielas pieturā, gaidu mikriņu, galvu atgāzusi [lai kakls ātrāk paliek grumbaināks un vairojas dē vitamīns], balģeju, neko neredzu. mikriņu piefiksēju par vēlu, tālajā joslā un pieturai tikpat kā garam pabraukušu, bet tāpat stopēju, un man par lielu pārsteigumu tas arī apstājās. strauji un negaidīti, un tieši priekšā kādam smagajam. tālāk bija manevri, pīpināšana un sajūta, ka tūlīt, tūlīt...
tūlīt, tūlīt nekas tomēr nenotika, bet mājupceļā gan bija brīnišķa sajūta, ka tevi ienīst viss mikriņš.

kārtējo reizi sapratu, ka ar savu totālo nespēju koncentrēties koplietošanas telpās sēdīšos pie stūres tik tad, kad beidzot dzīvosim totālā čuhņā, un tas, kurā kokā es iebraukšu, būs tikai mana personīgā problēma.