mani te vakar nosauca par eidžisti [hohõ, mana vecmāmiņa, kā arī kaķu tante no ceturtā stāva būtu mērenā šokā],

lai gan vienīgais, ko izjūtu, domājot par nekonkrētu grupu "veci cilvēki" [tāpat kā par citām grupām aļa "suņu saimnieki", "mazi bērni", metālisti open air festivālos", "mūķenes" un "rajončega pacani"], ir Piesardzība [jū nou, grupa vienmēr ir kas lielāks un stiprāks par mani].
es te drīzāk cienu pensionārus vairāk par visiem, jo neuzskatu, ka viņi būtu mazāk spējīgi darīt padlas visādas nelāgas lietas.

vecums un slimība dažreiz iet roku rokā, bet ne vienmēr,
vecums un nabadzība dažreiz iet roku rokā, bet ne vienmēr,
bet personīgā "es" spožums un posts gan kūļāsies līdzās mūžīgi mūžos. es, piemēram, atsevišķās savās izpausmēs kļūstu arvien nepatīkamāka un nepatīkamāka, un ja šis process nepiebremzēs [kur nu vēl tobrīd, kad apbruņošos ar kruķi un morālās neaizskaramības sajūtu], un ja es uzvedīšos kā pendža, tad arī vārds man būs pendža.

[es pēdējās dienās daudz tulkoju par melnajiem brataniem no geto kvartāliem, tas ir jūtams?]

man šad tad ir teikuši "kad ar tevi notiks tas, tad tu zināsi, ka..." [eifēmisms "gan jau dzīve tevi izmācīs"], un tad ar mani notiek Tas, un es vēl joprojām nezinu, Ka. savā ziņā gaidu vecumu ar nepacietību, lai saprastu, vai es uzzināšu to beidzamo un izšķirošo Ka, vai tomēr atkal nē.

bet tagad jāizplūkā spalvas un ātri līdz skanstniekiem un atpakaļ.
http://www.youtube.com/watch?v=rlIAmCfHzbg