man vienu brīdi arī likās, ka daiļliteratūru lasīt ir bezjēdzīgi. un pūķu meitenē mūžīgā apple un macu pieminēšana kaitināja, bet par pārējiem placementiem, it sevišķi zviedru zīmoliem, es sajūsminājos, jo tieši lasīšanas brīdī biju Zviedrijā (kas vispār bija iemesls, kāpēc lasīju :), tāda tematiskā lasīšana).
Par pašu rakstīšanu, neko nevaru pateikt, netraucēja (atšķirībā no pirmskaitļu vientulības, argh), bet neatceros, kurā momentā autors aizgāja uz labākiem laukiem. Pirms vai pēc pirmās grāmatas, bet 2. un 3. noteikti ir tapusi no viņa manuskriptiem ar redaktora smagu pieskārienu.
(btw, 3. grāmata man patika vislabāk, 2. vismazāk)

diemžēl, glābējzvana grāmatas bija baigi plānās, kaut kur pie 120 lapām. Tas nekam neder :D