kā es gāju nacbolus lūkoties:

viss sākās ar manu filfaka kursabriedeni katju no daugavpils. katja bija meitene ar plašu paziņu loku un interešu klāstu. viņai ik pa brīdim patika visur kur konvertēties. vidusskolas pēdējā klasē, piemēram, viņa grasījās pāriet katolicismā un mainīt vārdu uz katrīna, bet tika tikai tik tālu, ka iestājās latviešu tautas deju pulciņā. mūsu draudzība pajuka trešajā kursā, kad viņa pārkonvertējās pareizticībā, apprecējās, dzemdēja dēlu un emigrēja uz liepāju. mums patika klaiņot pa ziedoņdārzu un besīties par to, ka studijas nesniedz mums gandarījumu, jo nespējām saprast, kāpēc ellē mums jālasa lomonosova трактат о пользе стекла. dzejā!

nacboli dzīvoja turpat pretī fakultātei visvalža ielā komunaļņikā, ko dēvēja par savu galveno štābu, un, tā kā arī viņi bija no daugavpils, mēs ar katju un manu toreizējo bojfrendu j.t. gājām pie viņiem dzert tēju. nodarbojās viņi tur ar to pašu, ar ko visi komunaļņiku iedzīvotāji [ēda roltonu, piekopa neveselīgu dzīvesveidu]. viena meitene reiz atskrēja šausmīgi priecīga, nopirkusi jaunāko avīzi "laba", jo tur bija iespiests viņas foto [laba toreiz nez kāpēc daudz rakstīja par visādām jauniešu pseidopolitiskajām aktivitātēm]. kāds no viņiem bija ietupināts neatceros par ko uz pāris mēnešiem, rakstīja no cietuma, ka klājoties labi, lasot bodlēru. tas, ka mēs ar j.t. savā starpā runājām latviski [kā arī tas, kas mēs vispār tādi esam] tur nevienu nekratīja.

ar lindermana dēlu es savukārt nomācījos kopā četrus gadus. mums visiem viņa bija ļoti žēl, jo katra bāba, kas ienāca auditorijā, uzskatīja par vajadzīgu izteikt savu viedokli par viņa izcelsmi. es viņa vietā būtu nomainījusi uzvārdu mierīgākai dzīvei.

bet vispār beidziet kauties, savādāk mukšu uz somiju. man pietrūkst flegmātiskā temperamenta apkārt.