kas tāds briesmīgs ar mani pēdējā laikā notiek:

apsveru iespēju iegādāties dīvānu [līdz šim sēdēšana notika uz grīdas vai dīvaina matračveidīga neveidojuma, kas vecumā no 12 līdz 20 gadiem kalpoja man par gultu], bet es sevi mierinu ar to, ka tā nav vecuma atmiekšķēšanās, bet gan tas, ka tomēr dzīvoju pirmajā stāvā tur, kur saule neiespīd, un uz grīdas ir daudz par tumšu lasīšanai.

apsveru iespēju nokārtot tiesības [teorētiski moš vajadzētu abiem], jo apsveram iespēju nepārskatāmā nākotnē pamest pilsētgalvu, tātad arī ērto sabtransporta apgabalu.