kristiņas komentāriņš* [man sagādā ļaunu sadista prieku deminutivizēt skarbos, žultainos "reālistiņus"] tomēr interesantā veidā rezonēja ar kādu pašas iezīmi - proti, es ļoti labi izprotu fizioloģiskā riebuma kā motivācijas spēku.
piecelt un aizgādāt alkānu līdz drošai vietai [ne tāpēc, ka mīlu visu cilvēci, bet tāpēc, ka šāds alkāns sagādā riebumu [un ja viņu sabrauktu autõ, es izjustu vēl lielāku riebumu] [un man nepatīk izjust riebumu, bet daudz vienkāršāk, nekā "strādāt ar sevi" šķiet tikt galā ar riebuma izraisītāju] un traucē man izbaudīt savu iekšējo mongoliju, ko es parasti ļoti veiksmīgi projicēju ārpasaulē. vai apmaksāt analīzes cilvēkam, kurš stāv rindā pirms manis, jo viņš, lūk, nav zinājis, ka bezmaksas analīzes ir tikai ar nosūtījumu [un man riebjas nezināšana]. un tamlīdzīgi. tobiš rīkojos ārkārtīgi zemisku motīvu vadīta. bet riebuma izraisītājiem ta vienalga, un ķipa vairojas labums!
*
http://klab.lv/users/krysta/51871.html