pijole mums nebija gan. bet bija viens absolūti lielisks moments - tante svinīgi lasa mums mūsu personas datus, viņai aiz muguras stāv lieciniece un fotogrāfē. stāv, fotogrāfē, pakāpjas mazliet atpakaļ un ar baismīgu blīkšķi nogāž puķupodu kas tur uz kaukāda skafčika stāvēja. tante nenormāli apjūk, bet man piemetas vājprātīga smieklu lēkme. nu tā ka vēders sāp un visa seja krampjos jau raujas un asaras tek. likās, ka nekad nepārstāsies tie smiekli.
tas točna bija nenormāli kruta!