atceros, ka bērnībā laukos diezgan regulāri ērces piesūcās, bet neviens tad neko par to nestresoja. Un encefalīts.. vispār par tādu nezināju.
Tagad lauki ir starp tiem novadiem, kur ir visvairāk ērču un bērnus potē par velti. Vainoju tur gan tās teritorijā esošo nacionālo parku (viss aizaug, viss aizaug, visam jābūt dabiski.. nedrīkst kopt) un to, ka pārējā teritorijā nededzina vairs kūlu.
Bet nu es izvairos no meža siltajā sezonā, bet ja baigi gribas, tad braucu uz tālo ziemeļeiropu :D Ārprātīgi tracina šitā ievazātā kaite. Varētu izdomāt kādu konspirācijas teoriju, kā ierobežot cilvēku attiecības ar dabu un sadzīt betona blokos. Bet ar to vēl nepietiek, pie spices ir reklāma — priecīgie cilvēki parkā sēž un tur visur bultiņas ar vietām, kur var paslēpties ērces. Nu ko, uz parku arī neiešu :D.
Bet vispār ērces daudz ir nekoptās zālēs (atā, atā, angļu stila dārzi) un krūmos. Man vislabāk patīk sili.