pēc dažām minūtēm Viņš beigs darbu. un tad ies dzert. kautkur Rīgā un nebrauks pie manis. tikai rīt, kad pamodīšoties, braukšot uz šejieni...

forši..jo man ir skola pēc tam dejas un es būšu brīva tikai ap 6 vai 7ņiem atkarībā no tā cikos sāksim... Viņu satieku tikai pašā vakarā...

- tu dusmojies?
- (klusēju)
- eu! nu kāpēc gan?
- un tu vēl jautā?!
- eu nu beidz pukoties. nav taču tik ļauni.

kā nav ļauni? Viņš zin, ka man ir atkarība un ja es nedabūju tad jūtos drausmīgi...jau pilnas 4 dienas kā netikušies... un es nevaru... es jau tgd jūtos sūdīgi. nu jau arī fiziski.

- nu tad vakarā kopā brauksim pie manis. vai ne?

jau tgd aug spītība nebraukt. atkal spuras gaisā... bet es zinu, ka neizturēšu un uzreiz skriešu pie viņa. tā kā tonakt.

kāpēc es tik ļoti kļūstu atkarīga no cilvēkiem!!! :(



man vajag tikt prom no datora. citādi es raxtu, raxtu, raxtu...