Izskreju no darba,luksaforā dega sarkanā gaisma... paskatījos uz vienu pusi, uz otru-mašīnas nebrauca..grasījos jau mesties pār ceļam, kad man aiz muguras kāds ierunājās:" Neskrien nāvē...pastāvi...neskrien nāvē!!!!" Tur stāvēja maza auguma, pavecs vīrietis, tāds sevī ierāvies un nobijies. Apstājos...stāvēju, sagaidīju, kad iedegās zaļā gaisma..... :" Tagad vari iet!" viņš teca, un es pārgāju pāri ielai.
Vai bieži vien steidzoties un taupot laiku, mēs nepieļaujam liktenīgas kļūdas?!?!?!