| #34 |
[28. Okt 2018|20:55] |
Ellē ir rezervēts īpašs loks autoriem, kas izmanto sievietes izvarošanu vīriešu attiecību spēlēs, un tēlo nevienlīdzīgas varas pozīcijas radītas attiecības kā lielu mīlu. Man sametās nelabi. Bet es pabeidzu to lasīt. Un man ir viedoklis. Spīvs, bet ir.
Vispār bija jaukas dienas, filmas, brokastīs mājās gatavoti kebabi, cepti vafeļpannā. Vakariņās - paciemoties pie vecākiem miera ostā. Es jūtos labi, cerīgi un elpoju mierīgi. Man ļoti, ļoti patīk, kad man pieglaužas. Sargāju otra cilvēka sapni starp savu atslēgas kaulu un miega artēriju. |
|
|
| #33 |
[1. Okt 2018|08:15] |
|
Gatavojos ziemai: pārcēlos uz gaišo istabu, pārkārtoju gultu, lai gulētu ar seju pret rīta saulīti. nepieciešams katrs stariņš, kas tik būs sasmeļams. |
|
|
| #32 |
[30. Sep 2018|20:08] |
|
Izgāju pastaigāties nomedīt vakariņas, pa ceļam noskaidrojot savas šī brīža attiecības ar iemīlēšanos, mīlestību un džezu. |
|
|
| #31 |
[6. Sep 2018|22:23] |
|
Saņēmos, uzrakstīju garu, skaistu pastāstu par dzīvi, tad tas nodzisa un izgaisa uz mūžiem. Pastāstīšu, jūs satiekot. |
|
|
| #30 |
[13. Jul 2018|07:57] |
Šīs divas nedēļas neparedzamos brīžos raudu, mani rauj emocijas, nes spīts un apmāta nepadošanās vēlme. Visu laiku raudu iekšēji. Pat tad, kad tu nemaz neredzi.
Atgriežas trauksme, galvā sīc tāds vecs televizors, zini, kad pamodies naktī un visu piepilda spalgs "sīīīīī" un "sniedziņš", ņirboņa uz ekrāna, kas ir vienīgais gaišais logs pilnīgā tumsas telpā. Esmu iespundēta šajā sajūtā, dezorientēta un bez spēka.
Es nemāku pabeigt šo ierakstu. Atkal kņud acis un būtu jāraud. |
|
|
| #29 |
[29. Jun 2018|10:20] |
Gribu būt kārtīga, un lai mana māja ir vienmēr gatava viesiem. Lai mana dzīve ir sakārtota, skaista un vienmēr gatava viesiem. Jo citādi sāk izskatīties, ka esmu haotiska. Un problēma ar būšanu haotiskai ir tikai man pašai, tas netraucē citiem, jā, zinu.
Alternatīvi, varu mēģināt mācīties haosu pieņemt un mīlēt tā kā, manu personību mīl draugi. |
|
|
| #28 |
[28. Jun 2018|07:43] |
Izlēmu, ka visvieglāk pārdzīvot šo laiku būs, neskaitot dienas un stundas. Tādēļ vakar devos uz jocīgu lekciju, kuras laikā mani pārtvēra Skaistais Grēks un paaicināja uz randiņu. Divus dzērienus un 5 cigaretes vēlāk mēs beidzām ākstīties un tā nu es atkal esmu pamaz gulējusi, bet ļoti starojoša.
Cigarettes and chocolate milk
These are just a couple of my cravings
Everything it seems I like's a little bit stronger
A little bit thicker, a little bit harmful for me |
|
|
| #27 |
[27. Jun 2018|07:08] |
Vakar apraudājos darbā. Viss ir briesmīgi un traucē elpot. Visi apkārtējie, visi kolēģi piekrīt, ka izveidojusies situācija ir pilnīgi stulba, bet tas man nekā nepalīdz.
Vakar L. atbrauca pie manis ar vīna vistu, visiem pasaules eklēriem un uzdevumu - rediģēt manu CV un parūpēties, lai neaizmiegu un nepadodos, to darot. Process tika pabeigts. Laikam sanāca pieklājīgi. Sāksim ritināt kamolu no viena gala.
Pie vakariņām, starp citu, izdzērām katra pa mazai spicglāzītei tās aroniju dziras. Nav brīnums, ka izlaiduma nakts sākums man ar tādiem baltiem plankumiem - izrādās, arī no uzpirksteņa var noreibt. |
|
|
| #26 |
[22. Jun 2018|13:39] |
|
Viss, ko šodien gribas un vajag ir - visu dienu snaust, dzert daudz ūdens, mīlēties un ēst. |
|
|
| #25 |
[29. Maijs 2018|08:50] |
Sveika, trauksme, ko tad tu te.
Šodien tik ļoti bail kļūdīties darbā, būt nepietiekami labai, nolaidīgai. Kaut ko sačakarēšu un atkal mani piemeklēs tās šausmas, "es nogrimšu, nomiršu, esmu neizdevies cilvēks" situācijas un visas cīņas sāksies no jauna.
Es nesaku, ka nevaru piecelties, bet man ir faking apnicis krist un sasisties. |
|
|
| #24 Ļoti veci, auksti vārdi par tumsas mājīgumu un mājām |
[17. Maijs 2018|22:45] |
Krīti pār mani, Tumsa,
Klūpi, krīti man ap kaklu,
Sen neredzētā radiniece no kontinenta iekšzemes,
Kažokā, ko neviena dzīva dvēsle nevar atļauties.
Uz stacijas perona blakus stāvi,
Un auksts, un slapjš, un dārd arī.
Zinu, ir daudz skaistāk vietā tanī,
Uz kuru es nevaru, bet Tu vari. |
|
|
| #23 |
[8. Maijs 2018|09:28] |
|
Kas man uznācis? Guļu 23-7:00. Tas man šķiet par daudz, bet ir tik ērti un labi, un miers. Un manas smadzenes ir gatavas atslēgties uz veselām 8h. Interesanti. Jo tehniski terapijā es runāju kā Duracell zaķis, kam baterijā uz muguras ielādēta trauksme - juceklīgi un steigā. Mēģinu terapeitei iemārketēt ideju, ka man vajag vairāk kārtības un nevajag izgāzties kā plaušai pa dīvānu, padoties depresņakam. Viņa man mēģina iemārketēt ideju, ka tās shēmas būvēt ir bīstami un labāk ļaut sev atpūsties, jo man pienākoties. Bet mans prāts tai idejai apkārt nelokās. |
|
|
| #22 |
[6. Maijs 2018|02:36] |
|
Ak, jaukais puisi Aleks, kuram paspēju pie rokas pastaigāties knapi vienu kvartālu! Nepaguvu tev pateikt, tu esi fantastisks. |
|
|
| #21 |
[5. Maijs 2018|11:52] |
Kādreiz, kad smacējošas, visuresošas bailes bija katru dienu, es biju pat diezgan atkarīga no šī kontrasta. Pilnīgi nopietni atstāju sevi briesmās, radīju briesmas savā galvā, lai sajustu to adrenalīna eiforisko triecienu, kad kārtējo dienu biju knapi izlīdusi caur adatas aci, bet tomēr paturējusi visus baiļu rādītājus.
Tikko sajutu līdzīgu eiforiju, galva noreiba un uz mēles pazīstamā adatas acs garša. Bet laiki vairs nav tie, tagad man vairs tik ar to izdzīvošanas garšu nepietiek, es atklāju interesantākas kombinācijas. |
|
|
| #20 |
[1. Maijs 2018|19:54] |
|
Pārvākšanās ir radījusi manī tik daudz miera un prieka. Bet blakus arī - tik daudz nespēka un slinkuma. Šīs divas dienas tik vien varu kā gulēt dīvāna, just muskuļos nogurumu un skatīties ekrānā, lai neskatītos uz otru istabu, kur sakrauta visa mana dzīve un bagātība tās haotiskajā bezgodībā. Rīt jāsāk kārtot un mest ārā. Nē, nu tiešām. |
|
|
| #19 Proza |
[25. Apr 2018|22:37] |
Nopirku sev gardu sieru un tad par to aizmirsu. Paldies Man No Trīs Stundu Senas Pagātnes. Un piedošanu, bet rītdienas pusdienas es gatavošu ap ļoti agru brokastu laiku.
Siers ir burvīgs un lieliski garšo, ja nekaunīgi lauž gabalos. No rīta celties vajadzētu būt viegli. Tas arī, laikam, viss. |
|
|
| #18,5 |
[23. Apr 2018|16:52] |
Ir tomēr blakusefekti. Palieku asa un ne pārāk aizraujos ar "labsirdīgā saulstariņa" tēla pulēšanu, saku kā ir, kā ar nazi.
Itkā nav baigi labi, bet toties profilaktiski. |
|
|
| #18 |
[22. Apr 2018|15:27] |
| [ | Mūzika |
| | "Take Me to Church" džeza aranžējumā | ] |
Ja jautās, kā es varu, kā man sanāk, šīs nedēļas raut bez apstājas, tad galvenais ir - nesākt šaubīties, neraustīties. Varu, ta, varu! Sanāk. Ar prieku, ar ballēm un pat ar 7h miegu - varu! Viss ir, kā lai citādi saka, afigenna un tas ir normāli, tā tam jābūt. |
|
|
| #17 |
[13. Apr 2018|20:40] |
|
Piecēlos no galda, lai bizotu prom no kolēģiem tramvaja virzienā, bet Aldaru ielas vārtos ieskrēju taisni rokās E., kurš tur stāvēja, spēlēja akordeonu un sveicinot mīļi sauca mani mazputniņu valodas formā, pie reizes jautādams, ko lai man nospēlē. Tad es nedaudz padejoju pie Motorway mazurkas, viņš uzsēja man atpakaļ atrisušo pulksteni, es iemetu viņa ielu muzikanta cepurē pastkarti par pavasari un skrēju. |
|
|
| #16 |
[12. Apr 2018|18:57] |
Pavasaris atnāca strauji. Es tagad spēju tikai skriet. Vakar paspēju darbu, atbraukt uz Juglu, izdzert kafiju ar L., aizbraukt uz Ķengaragu, sadarīt tur māju lietas, aiztraukties uz centru, paēst vakariņas ar J. un noskatīties Ready Player One. Filma nekam nederēja, bet mums bija labākās iedomājamās vietas un man - mans mīļākais viskijs.
Kāpēc man vajag tik daudz, visu un uzreiz? Nekas slikts nenotiek arī, ja iestājas miers. Bet man gribas visu un es pamazām sāku sadzīvot ar apziņu, ka tā tas ar mani būs, ka nemiers un ūdenszāles dzīve, nepārtrauktā kustība ir daļa manis.
Sēžu pie atvērta loga vecajās mājās un dzirdu bērnus spēlējamies pagalmā. Viņi spēlē ķerenes, grauj pa kāpnēm riteņus ar elles troksni, citureiz dauzās pa kāpņutelpu un tad man jābaras. Es jau arī pabaros. Bet pa kluso, kad tumšs, no pastaigas gar upi nākot, lecu viņu klasītes. 1-2-3-4-5-6-7-8-9-10-FINIŠS |
|
|