| #21 |
[5. Maijs 2018|11:52] |
Kādreiz, kad smacējošas, visuresošas bailes bija katru dienu, es biju pat diezgan atkarīga no šī kontrasta. Pilnīgi nopietni atstāju sevi briesmās, radīju briesmas savā galvā, lai sajustu to adrenalīna eiforisko triecienu, kad kārtējo dienu biju knapi izlīdusi caur adatas aci, bet tomēr paturējusi visus baiļu rādītājus.
Tikko sajutu līdzīgu eiforiju, galva noreiba un uz mēles pazīstamā adatas acs garša. Bet laiki vairs nav tie, tagad man vairs tik ar to izdzīvošanas garšu nepietiek, es atklāju interesantākas kombinācijas. |
|
|
