| #15 |
[27. Mar 2018|11:13] |
Es jūtos vāja, it kā pati sevi nododu, neesmu gana stipra, nevaru paciesties. It kā, staigājot bez kruķiem, cerētu sadziedēt lauztu kāju, un lamātu sevi par mīksto, kad tas tā nestrādā. Vakar bija jāraud. Šodien gribas krāsot matus un iedzert, un pateikt - ziniet, nē, jā, tur tā interesanti - man sāp un vajag distanci. Bļin. Besī. Atkal tā vārguļa sajūta. Tikko kā šo izsaku.
Es gribu distanci no tā viena, bet netikt izsūtīta vienatnē nekurienē.
Lūdzu.
Pie visiem mazajiem dieviem, nu, lūdzu. |
|
|
| #14 (kaitinoša šlagermūzika spēlē fonā) |
[11. Mar 2018|11:53] |
Atbraucu pie vecākiem paciemoties. Nedaudz slima un ļoti uzvilkta. Mani uzvelk sajuta, ka esmu nepraktiska būtne. Nedomāju par to, kā optimālāk izveidot vidi, kā pareizi saslaucīt izlietu kafiju un kā pareizi izgludināt bezgalīgu galdautu metrus uz dēļa, kas izskatās radīts blakus angārā jaunākajai raķešu tehnoloģijai.
sēžu te tā, skaistā istabā, kas pilna gaismas, un saprotu. Nav jau tā, ka man nepatiktu kārtība, veidot sev apkārt skaisto vai nokalstu rokas no ņemšanās virtuvē. Man vienkārši tās ir ļoti, ļoti sekundāras disciplīnas. Esmu aizņemta, skaisto pamanot, priecājoties, izdzīvojot. Bērnišķīgi, bet vēl nav mans laiks satraukties par pareizajiem grīdas slaucīšanas leņķiem. Kādreiz, kad man iekšā būs tāds skaists, ziedošs, rimts dārzs, tad es stādīšu sev ābeļdārzu un iekārtošu mājas. Vēl ne. |
|
|
| #13 C. ir gultā |
[7. Mar 2018|11:51] |
Paņēmu dienu. Man vajadzēja tieši šo. Es tā nebiju domājusi. Ledusskapī stāv kūka, pirkta kolēģiem, tāda skaista, ar zemenēm un biezpienu (jo gribēju pēc iespējas līdzīgāku tam baltajam, skaistajam mākonim, kas man bija īstajā dienā) un klusiņām rūgst. Ceru, ka līdz rītam izturēs. Man vajag tieši šo dienu.
Atpūsties. Vakar mēģināju ielēkt pa taisno darbos, bet viss, kas sakrājies, kāpa uz augšu un atņēma man balsi. Ļoti gribējās izbauroties uz M. - neprooduktīva padarīšana. Ļoti gribētu parunāties ar N. - par to, ko lai dara, lai atdalītu beidzot to frakciju, lai man pārstāj rūpēt. Pagaidām esmu izdomājusi, ka:
a) kad neizrunājas, pazūd balss
b) kaut kādā brīdī M. man ielingos tajā veco, kaitinošo klasesbiedru kastē, ar kuriem kādreiz bijis interesanti, bet nu vairs ne, un ir pilnīgi vienalga, ko viņi domā, ko saka, viņu viedokļi man neizraisa sakāpinātas emocijas.
c) tas brīdis būs tuvākā mēneša laikā.
Šodien sadzīs balss, uz darbu iešu arī sestdien, bet tas būs tā jauki un liderīgi un, iespējams, daudz produktīvāk kā mēģināt to šodien. Šodien man gribas izcept sev pankūkas, sasildīt pienu, visu laiku mēģināt pakasīt kaklu un cerēt, ka rīt mana balss būs atpakaļ atnākusi.
"Tu tā varētu šausmu filmas ierunāt," teica L. vakar, maigi stumdams mani pa ofisa paklāju durvju virzienā.
"Dabūsi mezglus uz balssaitēm un tad tik būs!" Jā, sasiet balsi man nevajag. Gribu runāt un dziedāt brīvi. |
|
|
| #12 Tas, kur C. skrēja |
[24. Feb 2018|14:54] |
Tik daudz visa. Steidzos, raujos, cenšos, metos. Ripoju līdzi. Gribas aizsteigties pa priekšu dzīvei un iegūt handikapu, lai tā nemin man tik ļoti nost papēžus.
Tai pat laikā jūtos ļoti dzīva šajā visā. Gan jau tikšu galā un pavisam noteikti pēc dažām dienām tikšu Pēterburgā.
Отоспимся в гробах. |
|
|
| #11 |
[19. Feb 2018|07:54] |
Atklāju vēl vienu sev nu mīļu mūzikas žanru:
dēmoniski rituālu, pašiznīcinošu sintpopu
|
|
|
| #10 The Pointless One |
[18. Feb 2018|18:40] |
Vakar izgāju ārā ballēties un sapratu, ka nē, negribu jaunus cilvēkus savā dzīvē, ārpus visiem tiem, kas man jau ir. Man nevajag jaunu romanci principa pēc. Pie velna to visu. Es gribu investēt laiku un sevi attiecībās, kas ir daudz ilgākas, noturīgākas un svarīgākas man - pavadīt brīvdienas ar D., braukt uz laukiem, veltīt pilnu uzmanību saviem Rīgas draugiem, veltīt pilnu uzmanību sev pašai. Mīlēt sevi un tos, kas mani mīl. Re, man jau ir. Man ir vesela lāde pilna ar mīļiem, interesantiem cilvēkiem.
Pusdienas ar W. bija lieliska ideja. Sajutos labi, pūkaini un silti. Tagad atgriežos pie meditācijas, skatoties nejēdzīgi daudz dokumentālo filmu. |
|
|
| #9 The one where C understands some basic shit |
[14. Feb 2018|18:54] |
Eju pa Maskavas ielas klupeno bruģi, pretī skrien trekna žurka un puisis ar uzsistu aci nes savai sirdsdāmai pelēkā papīrā ietītu kaut kādu puķi.
Domāju. Manī tik daudz agresijas. Es dusmojos - par to, ka kāds var likt man justies tik ļoti kroplīgi negribētai, nevajadzīgai, liekai - un tad turpināt eksistēt tajā savā pilnīgi sirreālaja Visumā, kur nekas nav jādara un par neko necīnās. Bet tās ir stulbas dusmas. Ir taču tik labi, ka eksistē cilvēki, kam tā paveicies. Un ir labi saprast, ka dusmojies. Jo tad var sākt palēnām beigt. |
|
|
| 8 The one where I dream again |
[12. Feb 2018|07:58] |
Sapnī atkal Bubulis nelika man mieru. Atnāca uz omes mājām, kad biju viena. Sasitu šim galvu asinīs un izliku aiz durvīm. Aizlidoju uz Berlīni. Iegāju cirka manēžā. Tās vidū pa dubļiem vārtās tas pats Bubulis. Saucu turienes ātros. Šie neņem, rāda man ar zīmēm "OK", it kā es ar viņiem nebūtu skaidri vāciski runājusi. Eju prom. Bubulis pakaļ. Nāk man virsū, bet mans vienīgais ierocis ir debili trula dakšiņa un es saprotu, ka cauri ir, bet apņemos ietriekt to dakšu šim acī, pat ja tā būs pēdējā lieta dzīvē, ko izdarīšu.
Pamostos ar klusu smilkstu. Ielienu A. azotē. Paliek vieglāk. Zemapziņa, kā redzams, jau kuro nedēļu kaut ko šķeļ, skalda un pārstrādā. Nu labi. |
|
|
| 7 |
[4. Feb 2018|11:50] |
Nevarēju saprast, kas tas būs, uz ko es sestdienas vakarā iešu. Randiņš? Draugu iesēdēšana? Nebija skaidrs. Bet gala beigās bija gara, gara pastaiga un sajūta par visu pasaules laiku, neticami skaists ezers, nogurušas kājas, karsts šampanietis un tā situācija, kad oficianti un apsargi laipni lūdz iet prom un man ieplešas acis, saprotot, cik vēls. Brokastīs ēdu to, ko oficiante ātri, ātri sapakoja līdzi, lai mēs beidzot ietu, un glupi smaidu.
Nu tak jauki kaut kā. |
|
|
| 6 |
[3. Feb 2018|13:59] |
Veidojas jauna tradīcija.
Saulesbriļļu Sestdiena. Pat ja esmu izgulējusies, pat ja esmu ne pēc balles, paslēpju acis un viss.
Lietas, kas nav atļautas sestdien - pārāk daudz gaismas, steiga un jebkāda veida spiediens. Tātad nē arī krūšturiem. |
|
|
| Pieci pa jokam |
[30. Jan 2018|07:59] |
Ja, iesākot attiecības, tu atceries to vienu savu stihisko mīlu, kas bija tik ļoti vājprātīga, intensīva un haotiski bīstama abiem iesaistītajiem, un izlem:
"Šī jaunā lieta noteikti būs man lieliska, jo jaunais cilvēks ir K. on sedatives and I totes loved K., he just needed to be less dangerous,"--
*khem*
Hoe don't do it. |
|
|
| Četri |
[29. Jan 2018|21:57] |
Ierokos darbā kā kurmis alā. Aizpildu ar to tukšumus. Noslēpju disfunkciju. Jo, re, es darbojos. Es strādāju. Tādā šo vārdu nozīmē, kā darbojas un strādā mašīna. Man ir arī lērums ideju un enerģijas, apsēstību un nemiera. Tā esot tāda viegli maniakāla tendence, bet tas nekas, viņi saka. Nu, ticēsim uz vārda un tad jau redzēs. Kāds ir iedēstījis manī domu, ka dzīvot un elpot, celties un gulēt iet, kaislīgi veltot sevi kaut kam, ir lieki un nelietderīgi. Nespēju atbildēt, kas šis Kāds ir.
Iekšā ir apdzijis un sāk rasties prieks. Tāds trausls.
Pagājušo nedēļu tas ieplaisāja. D. savai omai, kurai vairs nav gluži pilns kalendārs un kura man sarunāja ļoti riebīgas lietas, bauroja virsū, ka, ja kādam būs jāiet prom, tā būšot viņa, nevis es. Brīdi stāvēju, mēma, sastingusi klausījos, uzskrēju augšā un paslēpos. Bez elpas un skaņas raudāju, kamēr viņa atnāca un mani ieglaudīja atpakaļ cilvēcībā. Gājām lejā, skatījāmies pokemonus, ēdām foreli un izlikāmies, ka nekas nav noticis. Šonedēļ atbraucu atkal. Ome neko neatceras, es joprojām nedaudz baidos no viņas, bet mani sargā. Vajadzība pēc sava stiprā, vislabākā drauga ir spēcīgāka par bailēm. |
|
|
| |
[18. Jan 2018|22:00] |
Es nezināju, kā man pietrūkst pilnai laimei, pirms rokās iekrita dažas skaistas, pelēkas strausa spalvas.
Vēl vairāk par pašiem pasākumiem, kas prasa kādu negaidītu tēmu, man patīk tērpa radīšanas process. Es buru sev tēlu, kurā ievīties, kam būt, ko spēlēt. Daru to ātri, daudz nedomājot, uz tausti un pēc garšas. Tas palīdz nenogurt no sevis. Brīdi būšu cita. |
|
|
| |
[18. Jan 2018|12:43] |
|
Darbā atradu perfekti dejošanai piemērotu stieni. |
|
|
| |
[17. Jan 2018|09:08] |
Mans 2003-2011 Lielais Bubulis šonakt ielauzās gandrīz skaisti pabeigtā sapnī. Iekāpa vienkārši busiņā negaidot, sniedza lekciju par vājumu un to, kā visiem viņus, varmākas, vajadzētu mēģināt vismaz saprast kā dziļi nelaimīgus cilvēkus.
Tur, sapnī, es kliedzu tik šausmīgos zvēra toņos tādas lietas, ko nemūžam nevarētu izteikt dienas gaismā. Kā nepiedošu, ienīdīšu, līdz savai pēdējai elpai, kaut nekad mūžā arī šo cilvēku vairs neredzēšu. Kā gribu viņa nāvi.
Kliedzu tik mežonīgi, cik tik pietika balss. Varbūt skaļi arī - nezinu, nebija neviena blakus, kas varētu liecināt. Un tad pamodos.
It kā slikti. Mokoši. Un tomēr. Ziniet, visas tās "piedošanas mācības", "sakauj ienaidu ar mīlestību", "kad sit pa vienu vaigu, griez otru" - tas ir fufelis. Nevajag! Cīnīties par sevi vajag. Un neaizmirst. Piedošana ir manā prātā kaut kas tik balts un svēts, draugu un labu vēlošu cilvēku starpā dalīts. Bubuļiem nepienākas. Un tas ir ok, tās ir manas tiesības.
Sapņi pāries paši no sevis, kad atkal nāks nedaudz mierīgākas dienas un nesāpēs tās pavisam svaigās, ar šo nesaistītās lietas. |
|
|
| Otrais |
[15. Jan 2018|18:19] |
|
Vakar stāvēju un raudāju kā nokulta manēžas vidū. Bez jumta un bez zvaigznēm. Bimbāju, triecu kāju pret zemi - pilns komplekts. Žoklis slēdzās kā cīņas sunim, tirpas pār kauliem. Man vēl ir visai kaili vadi. Piedod, ja vari. |
|
|
| Pirmais. |
[14. Jan 2018|23:29] |
Tikko atgriezos no Liepājas. Īsti nevaru saprast - kādēļ.
Gribu uzrakstīt mīlestības vēstuli turienes kokiem. Viņus stipri plosa, zaru rokas tik plašas un alkainas ķeras debesīs, ka man nedaudz lūzt sirds.
Jādodas atpakaļ, cik ātri vien iespējams.
Tikko iesāku Klabi. Arī īsti nevaru saprast - kādēļ.
Tad jau redzēsim.
|
|
|