| Četri |
29. Jan 2018|21:57 |
Ierokos darbā kā kurmis alā. Aizpildu ar to tukšumus. Noslēpju disfunkciju. Jo, re, es darbojos. Es strādāju. Tādā šo vārdu nozīmē, kā darbojas un strādā mašīna. Man ir arī lērums ideju un enerģijas, apsēstību un nemiera. Tā esot tāda viegli maniakāla tendence, bet tas nekas, viņi saka. Nu, ticēsim uz vārda un tad jau redzēs. Kāds ir iedēstījis manī domu, ka dzīvot un elpot, celties un gulēt iet, kaislīgi veltot sevi kaut kam, ir lieki un nelietderīgi. Nespēju atbildēt, kas šis Kāds ir.
Iekšā ir apdzijis un sāk rasties prieks. Tāds trausls.
Pagājušo nedēļu tas ieplaisāja. D. savai omai, kurai vairs nav gluži pilns kalendārs un kura man sarunāja ļoti riebīgas lietas, bauroja virsū, ka, ja kādam būs jāiet prom, tā būšot viņa, nevis es. Brīdi stāvēju, mēma, sastingusi klausījos, uzskrēju augšā un paslēpos. Bez elpas un skaņas raudāju, kamēr viņa atnāca un mani ieglaudīja atpakaļ cilvēcībā. Gājām lejā, skatījāmies pokemonus, ēdām foreli un izlikāmies, ka nekas nav noticis. Šonedēļ atbraucu atkal. Ome neko neatceras, es joprojām nedaudz baidos no viņas, bet mani sargā. Vajadzība pēc sava stiprā, vislabākā drauga ir spēcīgāka par bailēm. |
|