pliki un šiki
Īstena diena uz laukiem. Laukiem, kas gan drīzāk pēc definīcijas atbilst vasaras mājas statusam. No rīta uzstempos, brokastīs saldējums un kafija (ak, ak, sasodīts, kā izklausās pēc Itālijas), daži sīkumi un tad ar mammu laidām uz Lutartiem. Tur šodien nolasīju veselu alus kasti ar pelašķiem, palika vēl, ko lasīt. Kamēr dirnēju pa zālēm un zālītēm aizaugušo ābeļdārzu, atļāvos čurāt stāvus - tāda ir ādama tērpa priekšrocība. Ik pa laikam, kad gāju uz māju, apģērbos, tad atkal atģērbos. Salasīju arī ceļtekas, asinszāles, vīgriezes. Kā arī dīvainas vītola slimības izrausītas ogas un pīlādžus.
Vienā brīdī sajutos plastalīns zem saules. Tad atbrauca Artūrs. Tad drīz aizbrauca Artūrs.

Pievakarē ar tēvu taisījām manu riteni. Viss beidzās ar to, ka viņš pateica, ka dirsā ir un ka man ir pa daudz spēka, tāpēc arī mūžīgi kaut kas saplīst. Man patika - stārķis kaut ko klabinās pa savu ligzdu, tēvam skan lr2, pats vislaik atkārto pisģec, pisģec, nu nezinu, kā ar to jauno tehniku, zin, bail sist, ka nesalauž..., a es tikai lasu mazās skrotiņas no sabirušajiem gultņiem.

Diezgan pieklājīgi paēdu. Diezgan daudz lamājos, bet ar prātu, ar mēru, ja.

Esmu pilnībā piemērota lauku dzīvei. Vajag tikai izglītību, lai nenolaistos.