Biju tirgū. Pirku šo un to. Viens zemnieks, salicis maisiņos kabačus un pētersīļus, piedāvājās palīdzēt man visu salikt mugursomā. Ai, ar kādu rūpību viņš kārtoja savu preci, izrūmēdams somā vietu tā, lai nekas nesaspiežas, pēterīši stāv kā puķes, priši.. Abi ar otru tirgotāju tādi priecīgi un mundri. Mazajā būcenītī aiz dārzeņu galdiem cepa sev pusdienās gaļu. Kārtīgas pusdienas, nevis kaut kāda kioska zupele.

Tālāk gāju uz rimi, bet vajadzēja uzlāpīties. Turpat blauks i Gustavbeķereja. Gara, kalsnēja dāma rosās aiz letes, prasu šai - Vai lati var dabūt?
- Lati!? Late.. un sauztaisa jocīgu ģīmi, ka nevaru saprast, vai es par buržujisku vēlmes stādu vai kas.
- Late, viņ sak, jā, būtu jau labi (un jau smaida) ar putiņām, pieniņu.. Sataisi lielajā krūzē un lēnām, lēnām izdzer... Nē, lates nav. Automāts vecs. Jums Dzelzavas ielā jāiet, tur viņiem jaunais.
Tad vēl ko tur parunājām, es dabuju savu kafiju ar pienu, nosēdu un domāju- re kā. Šī dāma ir ļoti laba darbiniece. Nez kādā rakā es brauktu uz Dzelzavas ielu pēc lates, tomēr šī man saka, kur "pie mums" var lati dabūt. Un tai pat laikā cilvēks ir cilvēks, nevis kautkāda zombēta un nelaimīga drogu darbiniece.

Vēlāk pilnu paunu somu nācu uz mītnesvietu, iegriezos vēl humpītī uz stūra. Tur pārdevēja ar mani runāja garšīgā krievu-latviešu valodā, putrodama dzimtes un daudzskaitļa formas (bet skaisti!), ātri vien ķerdamās pie aroda knifiem. Teica, ka, ieejot humpītī uzrez pēc smaržas varot pateikt, kas tā par preci, ko tirgo. Viņa kaķi maisā neņemot, pate braucot uz bāzi un šķirojot, ņemot tikai kvalitatīvu mantu, nevis visus sūdus. Un tādā garā tā tālāk.

Ko es. Es priecājos, ka cilvēki ir pārliecināti par savu darāmo, paši par sevi un savas mantas vērtībām.