dzīvība notiek!
Jau reiz šeit visu gari ierakstīju un izdzisa, tāpēc, uztverdama zīmes, rakstu īsāk.

Esmu pārliecināta, ka jāuzturas vietās, kur viss izdodas bez steigas un ar patiku. Vakār biju pirtī, vēl līdz šai stundai glabāju liepas un medus burvību.
Biju Pārlielupes bibl. nodot grāmatas, kur man paņēma precīzi 10 reizes mazāku sodu, kā vajadzētu. Ceļš (kājām) turp un atpakaļ (tagad tas šķiet gandrīz vai neticami) tika veikts vai nu ar acīm ciet, vai nemaz, nemaz neko neredzot. Stipri asaroja acis. Saule, sniegs un asaras.
Satiku savu vecu draugu Aneti, kura labi zina meža dzīvi un kura domā, kā audzināt no savas mammas slinkumu ārā. Padomā tik, cik stipri, ka bērns tikai un vienīgi ar vislabākajiem nodomiem un nevardarbīgiem paņēmieniem audzina vecākus.
ĢEJVM muzejā iemanījos uz izstādi, kur redzētais uztaisīja sirds trīci. Gadījās arī pati gleznotāja pie savām bildēm, pārmijām dažus simpātijas vārdus, galvenokārt par kazām. Gāju uz Suņataku, bet ceļā satiku kādu acīmredzami sievieti no ārzemēm, kuru Jelgavā šodien pamanīju jau 3. reizi. Uzrunāju, ka nesekoju viņai. Sapļāpājāmies, nonācām līdz Silvai (nemaz uz to pusi, kur gāju). Viņa atbraukusi no Vācijas, paskatīties, kur viņas mamma bērnībā dzīvoja. Mamma 22. gadā izbrauca no Latvijas, tagad manis sastaptā kundzīte vārdā Marija raksta grāmatu par savuu dzimtu. Marijai ir laba humora izjūta, labi joko par nāves tēmu. Ir apceļojusi pasauli un nav paspējusi apprecēties vēl līdz saviem 66 gadiem. Taču viņa ir dzīva un gudra. Sarunājām satikties, kad viņa aprīlī atkal būs LV. Iestūķēju viņu autobusā uz Rīgu un grasījos jau atkārtoti uzsākt gaitas uz Suņtaku, kad neviļus, pat nedomādama, ieslīdēju autobusā uz mammas mājām. Atbraucu, ienācu istabā un AIAAIAIAI! ZELTA SAULE riet. Pavadīju viņu ar acīm, līdz nozuda pavisam, lai veiktu mums neredzamo ceļu no rietumiem uz austrumiem.
Saule noriet ātri. Un, kad es to saku, tas nemas, nemaz nav skumji, jo arī uzlec viņa ātri. Ātri un pamatīgi, ja iznāk laika pievērsties un brīdi padzīvot kopā vienā gaišā starojumā.