Sirds auļo kā pavasarī. Pa logu gaiss ar svaiguma smaršu, māja tīra, prāts sirdsskaidrs. Mūzika kā toreiz. Nu atceros neko citu kā siltas saules pielijušus vaigus. Visam savs laiks - pavasarim savs, ziemai savs. Ziemā domāju par dievu dabā. Reiz izgāju pastaigāties, bij svētdiena. Debesis tik ceruleum zilas, sniegs balts, nebradāts un svēts, saule zeltā laiž starus uz zemi. Viss kā Jelgavas pareizticīgo baznīcā - ceruleum, balts, zelts. Lūk, Init, tas ir panteisms, es sev teicu. Atminējos, ka man to mācīja skolā, bet tā īsti nevarēja iemācīt, jo tādas lietas skolā nesaprot. Skolā es iemācījos dzert aliņu un pļāpāt, rēķināt un  lasīt arī, protams.
Risinu jautājumu par intermitējošu apziņu. Viņa ir visiem, labi, gandrīz visiem. (Iespējams, ka, piedēvējot kādam nepārejošu apziņu, dzīvoju pavasarī un muļķīgi smaidu, baudīdama platonisku (?) mīlestību.(Īstais pavasaris, kā zināms, nav tas ar putniņirm un puķītēm, bet, čšš, tā ir intīma informācija ne-elektorātam))

Dumpis (asums, sarkasms) cietpaurībai lieliski sadzīvo ar bērna prieku un lūgšanām. Jo tikai bērns savās lūgšanās ir patiess.

Mīliet vispārīgāk un konkrētāk, kolēgi! Aizdodieties Pāna valstībā un atmetiet laiku (protams, iepriekš izvilksim lozes, kuram savs, kuram darba laiks).