Par vemšanu
Izjāde sestdien uz Vilci bija ļoti ātra. Nu man stiķis ir rokā un stopējot pat netālos gabaliņus rakstīšu zīmes, jo tādā veidā no Rīgas uz Vilci var tikt pusotrā stundā.
  Ek, štrunts par tikšanu un štrunts vēl par šo to. Lielos vilcienos: Vilcē kaut kā sašiverēju pa daudz, sasāpināju galvu, tāpēc svētdienas nakti aizvadīju smagā vemšanā. Atkal likās, ka šī pasaule ir cita, ka realitāte vairs nav tā, kas iepriekš. Skaņas stiepjas un ilgst pus mūžību. Gaismas tinas kūļos un pēc man nezināma ritma izvēlas durt dažādās sejas daļās. Divi vārdi - miers un tīrība -, nemitīgi atkārtoti, ienes miegā. Beidzot.Uz rīta pusi jau metās tīri labi un 7 biju augšā uz skolu. Tā nu ķermenim noticis restart, tagad lietas un pasaule atkal ir svaigāka, citādāka.
  Es kādreiz stāvēju nekustīgi un skatījos uz saviem klasesbiedriem, kas starpbrīdī lēkā pa rotaļu istabu. Domāju, cik viņi ir laimīgi, nezinot, KĀ var sāpēt galva. Atceros arī, vēmu tik bieži, ka brālis sāka tīri vai apvainoties, ka viņam vienmēr aiz manis jāvāc.
  Man ir 2 rokas, 2 kājas, visas iekšas un pārējais, kas veselam cilvēkam ir. Bet man reizēm sāp galva. Un tas, es domāju, ir mazliet arī labi. Bezmaksas iespēja iziet no šīs pasaules. Dzērāji, kad kārtīgi piedzerās, ilgi, ilgi cenšas atgriezties šai pasaulē. Man tas prasa tiekai vienu nakti mocību un tad sveiki, esmu ieradusies!