Iz Centa dzīves

Es jau atkal neko nerakstu. Bet būtībā nekas nenotiek. Visu mēnesi biju uz gultas, jā, tagad drīkstu staigāt. Man, protams, tas besī, jo esmu radis pie aktīva dzīvesveida, nevis gulēšanas gultā, bet man bija tāds besis vispār arī. Pat slinkums ierubīt kompi.
Galu galā vakar ārsts atļāva veikt mazas pastaigas. Vispār, besī, man ģipsi noņēma jau pirms 2ned. Bet nu nekas, arī labi, ka vismaz tā. Izbaudīju piecu mīnūšu pastaigu, cik vien spēju. Tas bijaagri no rīta, kad visi vēl guļ, labi, ka es biju viens, jauki, klausījos putnu klabināšanā, man patīk, es iemīlējos skaistajos pļavas ziedos, rīt jau varēšot ilgā staigāt. Grūti jau iet, bet es zinu, atkopšos. Kad iziet laukā, tad kaut kā aiziet viss stress un vbesis. Laikam esmu radis būt brīvs un dzīvot brīvā dabā.
Tad nu es esmu nolēmis kaut ko mainīt. Jā, mainīšu klabes izskatu, man šis jau apriebies, man tagad ir photoshops, awesome ^^
Vēliet man veiksmi, cerams, ka sanāks labi.

svētā dievmāte. neesmu rakstījis gandrīz mēnesi, tik daudz kas ir mainijies man veljoprojam no stresa trīc rokas, bet tomēr tagad ir labāk, ir daudz, daudz labāk.
stāstīt ir tik daudz ko, bet es nevaru drukāt visas savas šī brīža romantiskas izpausmes, es nedrīkstu ilgu laiku pavadīt pie kompja, tas man nāk par sliktu.
tātad. tovakar, kad rakstīju pēdejo tekstu, laiīgi ietesos gulēt, es vēl labi visu atceros. Nu, es iegāju gulēt. Tonakt labi aizmigu. Es nepamodos. Māte vēlāk man atstāstīja teoriju, klausoties to es sajutos dumji un bezspēcīgs, kā tikko izšķīlies cālis.
***
- Tu guleji pavisam saldā miedziņā, kad pēkšņi sāka kūpēt dators, tev, kā bernam ar augošu organismu, ir ļoti cieš miegs un protams mazos, nejaukos dūmiņus tu nemaz nepamanīji, uķi puķi, noteikti tādu mazu jaukumiņu dūmiņi ātri apdullina (es nemaz neesmu tik ātri apdulināms, esmu pāris reizes dzēris, ja sapratāt, esmu izdzēris pat kādu alus pudeli)... Mazais nabaga puika, tu vel gulēji vienas puksenītes, noteikti ugunsdzēsēji domāja, ka tava māte ir dzērāja... - viņa sāka smilkstēt, ahujel, stāsta to manu bralēnu priekšā, man taču ir kauns, nafig man vilkt biezākas drēbes? pa nakti ir karsts. >_< - un tad aizdegās gulta, sega, skapis, viss, viss vienās liesmās, kad gāju tev novelēt labu nakti, es tik redzu, puika vienās liesmās, skrienu saukt ātros un ugunsdzēsejus, lūdzu dieviņu, kaut viņš nesaceptos, tad skrienu atpakaļ, tev uz galvas uzkritis viens biezs, liesmojošs dēlis, nabaga mazie, smukie matiņi deg, man tik žēl.. - atkal gaudo. Jā, man tagad pakausī ir tukšums, nu un? Tapat visi uz mani vienmēr iz blenzuši. - ak, smagi apdegumi, visa miesiņa klāta ar mazam brūcītēm, kā es tad raudāju, domāju, ka žiperis pa galam, bet nē. Ātrā palīdzība aizsteidzās kā vējš, pie ugunsgreka laikam vainojama tā kastw, pie kuras viņs visu laiku sēz, es jau zinu, zinu, tas ir sātana pirksts, tā lieta nāk no elles! - viņa noslauka sviedrus, laikam runāt par sātanu ir kkas horror. O_O - aizbraucām uz slimnīcu, tu esi komā, veselas divas nedēļas, ārsti jau teica, ka laikam nebusi vairs starp dzīvajiem, bet nē, tu uzrausies kājās, ak kā es ar tevi lepojos, kā bija aizsaulē? - patiesību sakot tur bija forši, bet es par to nevelos runāt ar viņu, viņa nesapratīs. Nujā, es savus neuzrakstitos piedzīvojumus nerakstīsu, jo lapiņa sadega, viss ir sadedzis, nujā.
Tagad esmu sapratis, es esmu sūtnis, es esmu ieradies uz zemes misija, es tikai vel nezinu kāda ta ir, bet to es ar laiku uzzinasu, man tas jauzzina. Es nenomiršu un neiešu bojā kamēr nebūšu izpildījis misiju, kas man ir dota, es zinu, esmu no citurienes. Man ir mazliet bail, ka kāds cits neuzzin to, esmu pārliecināts, ka neesmu savas mātes un tēva īstais dēls, esmu adoptēts.
Kad es biju komā, es nebiju uz šīs zemes, tā bija bezķermeņa teleportācija, es lidoju pa pieneņpūku pļavu, es smējos, ripinajos, viss bija tik labi, mani neviens netraucēja, es izklaidējos ar suņiem, baltiem zirgiem kuriem bija spārni... Tik fantastiski. Es skraidīju pliks, jutos tik brīvs, nekā nepiespiests, jā, bija labi. Bet tad mani pamodināja, kāds iekšejs pulkstenis, es uzlēcu kājās, jā man te nepatika, un talāk es jau vairs nevelos stāstīt, visi tik bimbaja, pateicās dievam, priekš kam te iejaukts dievs? Es pats pamodos, mani vīriņš ar baltu bardu debesīs neraustīja aiz daikta, tā misija, tā bija japaveic, tapēc es atgriezos, es esmu tā teikt dzimis no jauna, es esmu nācis pasaulē otreiz, lai visi jēzi kristi stāv man klat, es esmu Centis, Centis iznīcinātājs. Tagad jau es mazliet staigaju, man baigi sāp miesa, visur vātes, fuj. Es esmu mājās, ārsti saprata, ka mani tur nenoturēt. Man ir jauna istaba, man patīk, te ir melnas (netīras) tapetes un melna (netīrāka) grīda, griesti ir vecu čuru dzelteni (tas man nepatīk), bet tā viss ok. Te ir jauka gulta, silta, ērta, man mamma nopirka portatīvo datoru, jo ārsts teica, ka man nedrīkst būt stress, un es tad īdēju, ka man to vajag, šis ir drošāks, tas jau bija vecs hlams.

Dzīve tomēr ir skaista, nevaru sagaidīt kad satikšu gustībo un citus. :)

Tagad atkal brīvs brītiņš, paēdu, varu rakstīt.

07.06.
No rīta pieceļos. Izdaru rīta rituālus. Es smirdulīti esmu izdzinis laukā, tik labi, ka esmu mājas saimnieks. Es ieslēdzu latvijas radio 2, skan forša dziesma, pie spoguļa veidoju dažādas deju kustības, vispār man labi sanāk, tas man uzdzen nostaļģiju, es bērnu dāzrā biju labākais dejotājs. Manu mieru iztraucē omes kliedziens. Fak, aizmirsu pabarot. Skrienu uz ledusskapi, izvelku pudelīti ar maisījumu un iebāžu viņai mutē, viņa savādāk neēd. Viss ir labi, klusums. Bet mana vijīgi mākslinieciskā gaisotne ir izzudusi. Man ir garlaicīgi, es nezinu, varētu pat iet runāt ar omi, bet viņa jau vienmēr tik par savām kaitēm un kakām.
Es izeju sētā salasīt puķītes, dzirdu, piebrauc busiņš ar mirgojošām bākugunīm, pie kaimiņu mājas. Policija! Varbūt aiztur Gustīno par pedofīliju? Es pielienu tuvāk un pētu, uz nestuvēm iznes gustīno, pavisam bālu, tā nav policija, ātrie! Ak nē, Gustīno ir miris. Es izplūstu asarās, vai tādēļ viņš nenāk uz foršo nometni?

Es šodien nevaru iet uz nometni, man ir sēras, tas ir labs attaisnojums. Es ielienu gultā, apķeru spilvenu, izraudos, un dungoju miega dziesmiņu. Kādēļ dzīve tik viegli atņem draugus? Gustīno bija mans draugs, mēs kopā šad tad kaut ko darījām, bija jautri, viņš mani neapsmēja, man Gustīno patika. Nāve ir ļauna, drausmīga, nāve ir pretīga, es to ienīstu, ja atņem man draugu, tad, lai ņem arī mani. Ar ko es iešu uz skolu? Man vairs nav mans uzticamais draugs Gustīno, varbūt man arī jādodas pie nāves? Varbūt viņa mani paņems savā gādībā, man nebūs vairs jāuztraucas par omi kas nepārtraukti apdiršas, par govīm, kuras visu laiku jāslauc, par zvēriem, kuru kūts man jātīra, par mammu, kura mani ienīst un par manu eksistenci bieži aizmirst, noteikti manā vietā gribēja meitu un visi citi radagabali, vai es tiem esmu kaut ko vērts? Nedomāju viss, vienkārši nekaunīgs puika, kurš nemāk uzvesties un neciena to, ko viņam dod, vai tā ir? Vai tā tik tiešām ir? Es tik tiešām necienu citus? Es nezinu...

Es pamodos, secinu, ka ir jau tumšs. Sūdīgi. Dodos paēst, man ir bail. Vecāki vēl nav, nav jau pirmā reize, apdzerās un tad nevar atcerēties kur dzīvo un, ka viņiem ir dēls. Johaidī. Es aizmirsu par nometni, es nogulēju nometnes laiku. Vai mani tagad nogalinās? Vai man ko darīs? Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu ko iesākt, viss ir tik slikti, nevaru sagaidīt, kad mamma būs mājās, dodos gulēt. Man viss vienalga.

Sēras.

Man iet brīnišķīgi. Gandrīz demsit dienas vajadzēja ieslīgt bezdarbībā, sadzīvot tikai ar televizoru, kurš raustās, un stulbajām govīm, kuras nepārtraukti mauj. Man tie mājlopi ir apnikuši. Es vairs negribu slaukt govis, es negribu tīrīt kūti, es to nedarīšu. (bet noteikti nāksies). Mana mutere ir idiote. >< Viņa, augsti godājamais sievišķis, kas ir tik pedantiski perfekts, aizmirsa nomaksāt interneta rēķinu, MANA interneta rēķinu, kad es to uzzināju, es gribēju eksplodēt. Tā diena bija kā ļauns murgs, protams, tūlīt pēc tam viņa devās samaksāt, bet tik un tā, tikai šodien pieslēdza. Es jūtos atpalicis, nē, diemžēl, es tāds neesmu, bet jūtos gan. Es esmu atpalicis no visas modernās kustības, no interneta jaunumiem un tā piedāvātajām ekstrām. Es zinu, viņa to gribēja speciāli, viņa jau noteikti nezin cik ilgi plānoja nesamaksāt rēķinu, lai MAN ieriebtu. Var būt izklausās, ka esmu šausmīgi kaprīzs un necienu savus senčus, bet tā nebūt nav, es esmu es un dators ir gandrīz visa mana dzīve, pat tizlajamgejamgustiino ir internets, bet man nav. Paldies dieviņam, tagad arī man ir. Tākā tās tur dēļ man nebija internets, es ierakstīšu dienas notikumus. (man ir pierakstīts uz lapiņas, es pat brīnījos, ka pēc skolas beigšanas vēl kaut ko tādu māku!!)

05.06.
Ome mani no rīta piecēla ar savu skaļo piršanu, es nejokoju, kad pamodos, domāju ka sācies karš, vai arī kāds grib nofenderēt mūsu moskviču. Smaku es nejutu, jo esmu diezgan tālu no viņas istabas, bet tētis teica, ka labi nebija, nabadziņš.
Ēdām brokastis, forši, mamma pateica, ka rītdien jāiet uz to nometni, es tēloju sajūsmu, lai viņai prieks, lēkāju, apskāvu, vārtījos pa zemi, spiedzu, ak, viņa bija tik laimīga. Tā būs noteikti būs ''jauka'' dienas nometne. Izdarīju mājas darbus, devos uz istabu izvēlēties apģērbu rītdienai, mans apģērbu klāsts ir liels, jāizvēlas kaut kas tāds foršs, ja tur būs kādi pilsētnieki, lai atkal mani neapsmej. Nujā, šī bija tā neveiksmīgā dieniņa, kad pazuda internets.
-Mammu, mammu, internets neiet!- es asarainām acīm sacīju.
-Kā neiet? Es taču n...- te nu viņa aprāvās, hā. -Es tūlīt aiziešu pie kaimiņiem nomaksāt, tad jau pieslēgs?-
Es aizšļūcu uz savu istabu, vēros sienā. Pazīmēju, jā, sanāca kropli.
Vakars, visi guļ, par brīnumu ome nebļauj. Man nav ko darīt, es nevaru tik ātri ieiet gulēt. Dodos skatīties televizoru, pulkstens viens. Ieslēdzu, bļe, pa skaļu uzgriezts, pa visu māju sāk skanēt - dziļāk, jā, ahā - māte drīz varēs lepoties ar kurlumu. Es nogriežu skaņu, ceru, ka neviens nedzirdēja. Mazliet paskatos kā plikie viens otru glāsta un tur sten un vaid, nesaprotu, ko viņi tur tēlo, kādā jēgā un kāpēc tā jādara. Man parasti ātri apnīk, arī šoreiz, izslēdzu televīzoru, dodos gultā, mētajos no viena sāna uz otra, man šķiet man pēdējā laikā ir pārāk liels stress. Es pirms gulētiešanas lūdzu dieviņu, par veselām divām lietām.
1. Lai man ātrāk, jel, uzrastos internets un es varētu tur pavadīt šīs riebīgās bezdarbības stundas.
2. Par to, lai man nometnē būtu labi, un mani pieņemtu.
3. Lai dievs mani uzklausa.
4. Sanāca tomēr četras. Lai es šonakt arī izgulētos, rīt man ir liela diena. :)
Nujā, kaut kad vēlāk es aizmigu..

06.06.
Piecēlos, laikam biju gulējis, ar pavisam svaigu galvu, vēderā vairs nebija dīvainā sajūta, bet tiklīdz es atsāku domāt, centrfūga iedarbojās, skrēju uz tualeti izvemties, jā, palika labāk, bet ne labi.
Paēdu brokastis, vēljoprojām dīvainā sajūta vēderā neatstājās. Devos uz to sūda nometni.
Nonācis es secināju, jel, kādā ellē esmu iekūlies. Tas bija tik stulbi, tur bija desmit cilvēki, pagaidām, visi apmēram astoņus gadus veci. Redzēju šurp nākam vienu vecāku, ap gadiem četrpadsmit, varbūt kļūsim draugi. Diezgan pagarš stāvs, jau redzot viņu tuvumā mani nostāja dīvaina sajūta, ka nekas nesanāks. Mēģrinu atraidīt nelabās domas, nesanāk. Kad viņš atnāca, es sapratu, elle ir klāt, esmu nonācis sīko pintiķu un atpalikušo kopienā, forši, māt, es tevi mīlu, lūdzu dievu, kaut es būtu sajaucis, es pēdējā laikā daudz lūdzos. Atnāk bāba, es jau domāju, ka vienkārša garām gājēja idiote, bet nē, tā skaitās nometnes vadītāja un es neko neesmu sajaucis, so fan. Vecene, jāuzrunā misis Smaida, labi, Misis Smaida ir veca kraņa, kurai noteikti ir pāri 60, bet viņa vēl diezgan spirgta, uz galvas sirma matu rota, kas atgādina puķi ar garām lapām, secinu, mati nav mazgāti vismaz gadu, jo lai TIK ļoti saķiptu nepietiek ar mēnesi, drēbes, kaut kādi brūni svārki (laikam lai kakas nevar redzēt cauri), puķaina blūze, jā, sakopta dāma .
-šodien mēs iepazīsimies- viņa cenšas uztaisīt mīlīgu balstiņu, man šķiet, ka nesanāk, bet sīkie un atpalikušais par to uzjautrinās, ak, cik jautri man šajā kompānijā!
- Nosauciet savus vārdiņus. - Visi tur nosauc, bla bla bla, es pat nemēģinu kaut ko iegaumēt. Nonāk pie manis.
- Un kā tevi sauc puisīt? - pretīgz protēžainz smaidz.. Fuj. Runā ar mani itkā es būtu atpalicis, nē, es neesmu.
- Centis. - Es dusmīgi izgrūžu, priekš kam viņai mans vārds?
- Kāds mums te šodien nav omiņā. - Viņa mīlīgi noķiķinās, fuj, pē.
- Nu tā dārgie, šodien pietiks izklaidēties, uz rītdienu mājasdarbs, iemāciieties visu vārdus no galvas. - es eju prom. Tūlīt iešu pie mātes un teikšu, lai mani atpestī no tās bedres, es jūtu, ka slīkstu, padomā tik, vesalas divas nedēļas dauņu sabiedrībā.
Aizeju mājās, uz galda zīmīte, pretīgā rokrakstā, mana māte nekad nav īsti mācējusi rakstīt, skolā nav gājusi.
Centīt, mēs šovakar mājās nebūsim, ciemiņos. Neuztraucies, ledusskapī ir ko ēst, pabaro omi, govis jau izslaucu. Mīļā mamma.
Viņa tiešām ir mīļa. Es būtu laimīgs, ja man būtu internets, bet man nav. Tas nozīmē, ka man vēl rīt būs jāiet uz to foršo nometni uz jāizklaidējas ar atpalikušajiem draudziņiem, jābaro ome, dievs, jel, palīdzi man šo visu pārdzīvot un atpestī mani no šīs elles.

***
Man tagad jāiet govis dzirdīt, vēlāk uzrakstīšu pārējās dienas. :)
Mīlošais Centis.

Un atkal mani piemeklē nelaimes. Pat grūti uzskaitīt, cik nelaimes gadījumus es piemeklēju savā nolādētajā dzīvītē, kaut vai nodzīvojot nieka dienu. Par laimi šodien nelija, bet varbūt būtu bijis labāk, ja lītu.
Es esmu ģimenes vergs, māte mani paverdzina, es nesaprotu, kāpēc viņa pati nevar doties tur, kur sūta mani. Viņa cepa kaut kādu rausi vai hvz ko, man vienalga, ko dos to ēdīšu. Mamma iesauc mani iekšā mājā un saka, ka olas beigušās. Un kas man par to? Ne jau es to rausi cepšu. >< Viņa saka, ka tākā šodien lietus nelīst, nav vērts pusstundu darbināt balto gulbīti (moskviču) un braukt uz veikalu, jāiet jau nieka 2km. Ne jau man tos stulbos vistu pautus vajag, lai paņem no tēta. >< Viņa tik saka - vistas tik maz dēj bla bla bla, es nemaz neklausos.
Apģērbjos, eju uz veikalu, uz ceļa peļķes, mani dažas reizes gandrīz apšļāca, citreiz arī apšļāca. Nonācu veikalā, nopirku pautus un devos mājās, mazliet paslapjš. Atpakaļ ceļā gadījās ķibele, bļe, nopisos un iegāzos peļķē, slapjš līdz kaulam, ar dubļiem, olas saplīsa, bļe, jāiet atpakaļ. Aizeju uz veikalu, uz mani dīvaini glūn, es glūnu pretī ar skatienu - man pohuj! Nopērku olas un eju mājās.
Nonāku mājās, māte kliedz.
-Kur tu tik ilgi! Viss jau atdzisis!-
Gribējās uzkliegt - Bļe, kuce nākamreiz pati velcies pakaļ tām stulbajām olām, jā, tas ir jauki, no sākuma tevi kaut kādi geji apšļāc, tad tu iekrīti peļķē un esi slapjš, un beigās lohi par tevi smejas, forši, ne? Un beigās kāds, kas visu laiku ir sēdējis siltumā atļaujas purpināt virsū, kas es biju lēns, jo tas kāds bija par slinku, lai iedarbinātu mašīnu? Esmu slapjš pa visu miesu, man ir auksts, man pat apenes ir slapjas, bet kādam vēl nav labi, bļe, man ir apriebies, ka esmu nelaimes čupa, ka man nekas nesanāk, bet ko es tur varu darīt? Man labāk nesanāk.- Bet tomēr noturējos, aizgriezos un aizgāju, paturēšu savus nemierus pie sevis, būs labāk.
-Pagaidi. Es tevi pierakstīju nometnē.- Õ, forši, varbūt iegūšu jaunus draugus, vai varbūt foršus cilvēkus, kas atkal par mani smiesies? Nē, nē, tas nav priekš manis, man jau pietiek ar skolu.
-Tā saucas ''Draudziņš'', tev patiks.- Viņa smaida, vhahah. Cerams, ka būs normāli, vismaz mani tur, cerams, neviens nepazīs, laigan nosaukums pamatīgi atbaida un nosedz visus nometnes jautrošanās priekus, bet pāragri spriest par to, par ko es neko nezinu.

P.S. Tikko uzzināju, ka pēc mātes domām nopetne ir baigi forša. :)

Man ir totāls besis. Es jūtos stulbi. Labi, ka māte to neredzēja.
Tātad, no rīta pamodos, māte ienesa mapi kur stāvēja liecība, bļe, es skatos uz atrodu lapiņu. :@
Varētu tos idiotus pakārt. ><
Bļe, kropļi.

Es esmu dusmīgs, pareizāk sakot biju. Es biju pēc sava lietusmētelīša uz māju, izmeklējos nekur nav, es biju tik dusmīgs. Kliedzu pēc mātes, viņa atsaucas, mīlīgā balstiņā.
-Ko tev vajag dēliņ?- Es tik tiešām brīžiem viņu nesaprotu.
-Neesi redzējusi manu jauno lietusmētelīti?- es tēloju nokaitināto.
-To zaļo? Es šorīt izmazgāju, viņš ir slapjš, ko tev vajadzēja? Kaut kur jāiet? Es jau nevarēju zināt. Vispār, ir taču vēl vecais.. - Es vairs tālāk neklausījos. Jā, tik tiešām, lietainā dienā viņš noteikti nebūs nepieciešams. Man jau atkal neveicas, kad man pēdējoreiz neveicās? Ā, šorīt no rīta. Nu jā, es arī neteicu, ka aizmirsu skolā liecību un, ka taisos tai doties pakaļ tieši šodien, jā, es tik tiešām neko neteicu, pat kalendārā ievilkts. Ā, nemaz neņemsim vērā faktu, ka viņš bija nopirkts un izmazgāts, un ne reizi vilkts. Cik laba doma, uzvilkt veco. Ģeniāli! Tikai ja patur noslēpumā faktu, ka pērno ruden līdz ar jaunā iegādi viņu sadedzināja, jo bija izdedzināti caurumi, un rokas bija kādus desmit centimetrus par īsām.
Es vienkārši pagriezos un aizgāju, jutu, ka acīs sariesās dusmu asaras. Kādēļ, kādēļ man tā neveicas? Es izsteidzos ārā lietū, jā, to pat par lietu nevarētu saukt, gāž kā ar spaiņiem. Un es, nabaga zēns, devos viens pats tālajā ceļā uz skolu, bez lietussmēteļa. Dievs mani mīl.

Līdz skolai tikai 2km. Noeju parasti 15minūtēs, šoreiz 20, pārāk stipri līst. Pēc pirmajiem metriem jau esmu slapjš, līdz kaulam. Ja es būšu slims, tā būs mātes vaina, viņa ir pie visa vainīga! Skolā fiksi paķēru stulbo liecību, man pat speciāli bija līdzi maisiņš, lai nepaliek slapja! Cik gudri un gādīgi no mātes puses, par to viņa atcerējās.

Nonākot mājās nometu uz galda liecību, sūds, bļe, man viņu nevajag. Māte paņēma viņu rokās, redzēju asaras acīs, laikam dēļ labajām atzīmēm, ziniet, šogad esmu labinieks, nav zemāk par septiņi.
-Ak dēls, tu esi izmircis! Ej pārģērbies, es uzvārīšu tējiņu.- Pff, tikai tagad par mani atcerējās, atcerējās to, ka es pastāvu, ka par mani vajag rūpēties. Es paklausīju, apģērbos, nācu uz viesu istabu, trepju galā Smirdulīte sēž. Esmu sarakstījis daudz plānus ar nosaukumiem ''Kā labāk izbēgt no monstra (no A-Z)'' Arī par trepēm rakstīts, tik nav nācies izmantot. Redzu cūkas acīs naidu, asiņu kāri.. Izmantoju plānu, nošļūcu pa margu, tieši līdz galam, veiksmīgi. Ātri skrienu uz viesu istabu, jūtu, ka man seko tas nezvērs. Par laimi tur ir māte ar tējas krūzi. Cik jauki. Nezvērs apstājas, es varu uzelpot. Pielienu pie mātes, viņa tausta manu pieri.
-Ak dies, cik karsta. Tev nav temperatūra? Es tūliņ atnesīšu termometru, izmērīsim duspītī..- Varbūt es esmu slims, nu nu? Viņa tagad aizies un atstās te mani ar Smirdulīti, kas tūliņ noteikti nokodīs man kājas. Mamma atgriežas, ar termometru, es neklausu viņai un nelaižu spraust tur, ko parasti nevienam nerāda. Es ielieku mutē. Viņa izrauj. 38°. Jauki. Sūta mani uz gultu. Vispār, ir labi slimot, vismaz nav deviņos jādodas pie miera, es teicu, ka nespēju aizmikt, viņa atļāva ilgāk pasēdēt pie šīs kastes. Bet arī šodien es viņu apsteidzu, es neesmu slims, viņa laikam neiedomājas, ka dzerot karstu tēju mutē temperatūra paliek lielāka, bet ko var gribēt, viņai triju klašu izglītība. Es jūtos tik gudrs. Pēdējā laikā jūtu, ka es patiesi labi jūtos tikai laikā, kad visi citi jau guļ un es pārkāpju komanantstundu sēžot pie datora. Man patīk, ka man ir kāds noslēpums, nu nekas, rīt es vēl nebūšu vesels un varēšu pavadīt iekšā laiku, būs daudz laika pārdomām. Nujā, man vairs īsti nav ko rakstīt, gan jau citreiz.

''Slimais'' Centis.

Pirms vēl gāju uz skolu es samočīju savu skinu cibiņā. Tākā es nejēdzu kā to darīt sanāca faking tizli. Bet es lepojos ar savu veikumu. Man liekas, ka paint ir labākā programma pasaulē.
Bļe, es te visu kārtīgāk uzrakstītu, bet man jāiet govis slaukt. >

Šodiena ir vispār jauka. >< No rīta viss kā nākas, pieceļos, pabaroju vistas. Arī Smirdulīte uzbruka, ierastā rīta rutīna. Bet obligāti kādam ir jāizjauc mans miers un darbi ko es daru. Es pat paēdu brokastis kopā ar visiem, protams, izņemot omi. Ceptas olas ar sviestmaizēm - ierastais ēdiens, kas man sagādā baudu.
Ok, atgriežos no kūts, dzirdu kāds mauj, no sākuma domāju, ka kāda govs atrāvusies, bet nē, vecmāte kauc kā bullis riesta laikā
-Man kaut kas iekoda. ĀĀĀĀĀĀ- Es zinu, ka viņa ir tikai vecs cilvēks, bet nu ar šādu balsi viņa varētu iet uz mūsu skolu bērnus baidīt, diemžēl operā viņai netikt. Es jau gribēju fiksi izlavīties ārā, bet stulbā muca laikam pamanīja mani un tik bļauj lai nāku viņu glābt. Es aizeju, viņa saka, ka kaut kas kož labās ciskas iekšpusē, viņa paver savu stinky kājstarpi, es knapi turos, tik redzu, ka uz krēsla kaut kas brūns. Uzreiz saprotu, kuce izdomājusi jaunu ieganstu, lai viņu kāds apmazgātu, kad gadās šmuce, pēdējoreiz māte kārtīgi nolamāja un teica, lai pati beržot savas ģenitālijas. Es teicu, ka aiziešu pēc birstes (tā stāv kūtī, lai nesmird).
-Labi, dēliņ, tikai pasteidzies- Un šamā vēl iedomājas mēģināt mīļi pasmaidīt, stulbene, nesaprot, ka pusnopuvušus zobus un zaļas smaganas rādot nevienam tas neliksies mīlīgi?
-Es tūliņ būšu, esmu kā vējš!- Es ātri izskrēju no mājas, un jā, neatgriezos. Arī iekšā mājā ilgi negāju, ja nu viņai piemeties pļūtāmais un viņa man šauj. Bet ejot gar smirdules istabas logu varēja dzirdēt kā viņa kauc.
Jāaiziet vēl uz skolu pēc liecības, es to aizmirsu. Tikai stulbi, ka līs, bet man ir jauns lietusmētelis. :)

Sveiki. Es esmu Centis, jā, jā, paldies par aplausiem. Mans labs draugs (gustiino) ieteica man izmantot šo ten, man baigi patīkās, piereģojos.
Komentējat manus ierakstus un draudzējaties ar mani. .esesmuforšs. (giggle)

***
Sapņoju par to, ka skola beigusies, brīvlaiciņš sācies, jel, skola mani atpestījuse. Bet te pēkšņi sajūtu aukstumu sev sejā. Lēni atveru acis, tas rada lielas sāpes un piepūli, es seciju, ka neko neredzu, arī elpvads šķiet aizsprostots. Histēriski raušos kājās un tveru pēc gaisa plūsmas. Attopos stāvus kājās, satvēris savu tievo kaklu kārnajās roķelēs, es redzu, ES REDZU! Paskatos uz durvju aili, tur stāv māte, dīvaini uz mani skatoties, es neliekos ne zinis un meklēju savu žņaudzēju. Nesekmīgi. Blakus tikai guļ kaudze ar tīrām pokšenītēm ko māte izberzusi, tās laikam bija lielās žņaudzējas. Es nesaprotu, kādēļ māte man dara pāri, maita. Var jau pamodināt pavisam vieglītēm, piebakstot pie pleca un tā, bet nē, vajag uzrīdīt man slepkavnieciskās pokšenes. Kāesienīstušodienu. ><
- Kas tu traka, tu gribēji mani nogalināt? - es, tēlojot aizsmakumu, izdvesu kaut ko līdzīgu vaidam.
- Beidz te tēlot, tev nesanāk, ej labāk izmēz kūti, tu nogulēji modinātāja signālu, es jau govis izslaucu. - Un viņa aiziet. Tā maita aiziet. Bļe, tas bija kā spēriens pa pinci, viņa noniecina manus darbus, proti - aizgulēšanos, tad vēl atļaujas kritizēt manu aktiermākslu, es zinu, neesmu labs aktieris, bet galvenais ir tas, ka es nemaz netēloju. Ātri sabāzu pokšikus savā tīrās veļas atvilknē. (man ir arī netīrās veļas atvilkne) Tākā esmu piecēlies, gultā likties vairs nav iespēju, viņa, kuce, zina. Es izraušos no gultas, man pretī steidzas pundurcūka, jā pundur, bet patiesībā nav nemaz tik maziņa, sver divtik cik es, un luncina savu skrullēto asti skaļi urkšķot, es ātri uzlecu uz gultas, zinu, ka tur tas nezvērs netiks un nesaplosīs mani, jā, viņš vai viņa, es nezinu, mani ienīst, nav nekāds jaunums, mani ienīst visi. Gandrīz. Zvērs ir īsts jaukums tik ilgi kamēr kāds ir klāt, bet kad palieku tikai es un viņš, tad cūka ir mednieks, bet es esmu medījums. Cūka ir par resnu, lai ielīstu manā gultā, tādēļ man ir glābiņš. Es katru rītu slēpjos gultā, viņa vienmēr izdzird, tikai retu reizi sanāk izlavīties no mājas bez resnas slepkavas astē, jā, tās ir laimīgas dienas, tad no rīta nav jākliedz un visi jāuzmodina, kaut gan visi jau tāpat ir augšā, vienīgi ome, kas tikai dirš un dirš. Es virzos uz gultas gala, no turienes paķeru savas, jau vakar noliktās - drošībai, drēbes un aši, ātrāk par cūku, steidzos uz pirti, pavisam kails pārskrienu pār ceļu, cerams, ka kaimiņi vēl guļ un nepamanīja mani plivinot vēja zvanus gar viņu logiem, iesteidzos pirtī, jā, te ir jauki, stulbā cūka netiek klāt, miers. Es apģērbjos, saķemmēju matus, man te jau ir daudz lietas, uzvelku pa virsu darba drēbes un dodos tīrīt. Ejot kūtī iekšā es jau dzirdu, ka man pretī mauj piecas govis un viens zirgs, man mīlulīts, un kaza, truši grabina būri, radot neciešamas galvassāpes, sivēni pagriež pakaļu un neliekas ne zinis, mani tas nebūt nesatrauc, un pretīm steidzas vistas un gailis ar savu kõ kõ kõ, kurš man jau līdz ūkai. Paņemu no stūra sūdu dakšu, iestumju ķerru un, yeah, esmu zirgā, sāku tīrīšanu. Ejot pie trušiem, bļe, man priekšā padirš govs, es nepaspēju noreaģēt un nesavaldīju savus locekļus tik ātri, es apkritu, skaļi noolamājos - bļekuņasestūlītjumssūdudakšudirsāiebāzīšu. Stulbās govis neko nesaka, es fiksi padiršu un uzmetu viņai virsū savu fekāliju, jā, sajūta ir brīnišķīga, esmu ļauns.. (evil) Iztīru kūti un dodos mājās, es varbūt esmu īgns, bet kādēļ gan nē? Brokastis man neatlika, noteikti visu izbarojuši Lūcijai, tāpēc tik resna ir, es uzzināju kā to cūku sauc, fuj, tas taču ir svēts vārds, neder slepkavai. Pirtī apģērbjos, es mazliet smirdu, kam tas krata? man vismaz nē. Es eju mājās, apbruņojies ar sapuvušu ābolu, Lūcijai patīk, ā, es tagad saucu viņu par Smirdulīti, šorīt bija sūdus sarijusies, smirdēja pa gabalu. Māte nāk pretī starodama. Es sastingstu. Tikai ne to. Vai atkal? Ar katru ir tā, priecājas, priecājas un tad raud, jo nosprāgst. Viņa nāk. Jā, tas būs bērns, viņa taču dzemdē biežāk par mūsu govi.
- Dēls, man tev kas jāsaka – Jā, tā ir vienmēr, viss tā sākas, tikai šoreiz nav asaru acīs. Vai tā skaitās rutīna?
- Kas ir? – Es bezrūpīgi iebilsti, man pajāt par tiem sīkajiem kropļiem kuri tāpat iznāk kā sarkanas gļotu pikas.
- Šodien tev liela diena, mēs braucam uz pilsētu – viņa atplaukst vēl lielākā smaidā un mani apskauj, es tam ļaujos.
- Akdievs, tas nevar būt, tik forši !!! – varbūt arī šī diena tomēr būs brīnumjauka. Pēdejo reizi pilsētā biju am.. pērno gad. Noteikti varēšu izstaigāt, nopirkt jaunas drēbes, tik forši, yeej. Es skrienu uz istabu starodams, uzvilkt savas labās drēbes, tās smaržo tik jauki, pēc tikko pļautas zāles un veca piena. Es mīlu šo dienu.. Varbūt pat mīlu Lūciju.
Tā nu mēs pielaidām veco moskviču, par brīnumu vēl iet, un devāmies uz pilsētu. 30km veicām pusstundā, fak, tik ātri sen nav braukts, man sametās nelabi un mums nācās apstāties. Pa diviem lāgiem. Sīkais brālis visu laiku kauca, zaibal jau, plus vēl vēmiens man rāva, vels ar ārā, kādēļ man mašinās paliek tik sūdīgi.
Pilsētā bija jauki. Mēs aizgājām uz paradīzi. Es nesaprotu, kādēļ manu paradīzi sauc par tirgu, tas nav piemērots nosaukums, jo tur taču var atrast visu. Jā, labāks nosaukums būtu paradīze vai paradīžuks. Tas cilvēku stulbums, noteikti uzlika tik prastu nosaukumu, jo citi nemācētu to izlasīt.
Man bija brīvais laiks, es pastaigājos kamēr māte iepirka kaut kādas nepieciešamākās lietas. Es apstaigāju pilsētu. Liepāja ir tik liela, nācās pāris reizes prasīt tālāko ceļu.
Nonācu pie kaut kāda ahujena staba kurš mirgo, laikam jāsagaida kad iedegsies zaļais. Es, bļe, piespiežu tai zilajai kastei, nekas nenotiek, maigi iesitu, nenotiek nekas, tad es sāku dauzīt, situ ar dūrēm no visa spēka, nekas nenotiek, no muguras dzirdu vecas balsis, kas man saistās ar kārpaino veceni, kas guļ manā mājā un dirš un dirš.
-Vai kāds smuks puika, žēl, ka garīgi atpalicis, bet nu tik smukiņš, uķi puķi kādi vaidziņi, bet cik tievs! Vai viņu mājās nebaro, paskaties, cik agresīvs, Mildiņ, šitādu vienu palaist, bet tik smukiņš, pilnīgi gribas vaidziņus paplucināt - *ķiķina* *smejās*, es izliekos, ka neko nedzirdu, nu jā, garīgi atpalicis, hell yeah, es esmu kroplis. Iepazīstieties.
Es aizeju līdz paradīzei, jūtos iztukšots, itkā kāds būtu mani piepūtis un piepirdis, un tad iebāzis kājstarpē, kā to mēdz darīt Gustīno ar to mākslīgo vāverīti. Kādēļ tik faking tizla sajūta, es neesmu pelnījis dzīvot?
Esmu pie mašīnas, es kāpju iekšā, bērni uz mums un mašīnu rāda ar pirkstiem, es esmu pieradis, mamma teica, ka tas ir tāpēc, ka viņiem skauž.
Šodien es daudz domāju, pārāk daudz. Atpakaļ braucot man atkal bija slikti, es vēmu maisiņā, māte nopirka skaistus, rozā, es jūtos labi, es izvēmu visu piepirsto Centi, tagad tas ērti ieguļas maisiņā, viss ir aizskalots.
Mājās atvilkāmies vēlu, kaut kas ap sešiem. Drīz paliks tumšs. Nevaru iet ārā, māte saka, ka tas ir bīstami, kas tur tāds, man pajāt, es aizgāju saplūkt puķes, manā istabā pēdējā laikā smird, laikam omcenes sūdi sāk lausties cauri sienām. Puķes palīdz, es jūtos īpaši, es jūtos svaigs, es esmu puķu bērns, man puķes apkļaujas apkārt kamēr es rakstu. Es esmu puķu dievs, viņas man klausa.
Māte saka, lai izslēdzu gaismu, zaibal, vēl pat nav tumšs, es vēl nevēlos iet gulēt, bet tā jau katru vakaru, tad viņa iet gulēt un es atkal ieslēdzu datoru, un tad tik tiešām ir tumšs un gaismu vajag. Mana māte ir stulba, ar saviem pistajiem noteikumiem, bļe, sadomājas, ka es viņai klausīšu, smiekli nāk, heh, padla. Jā, ir tik forši, ka es viens pats esmu nomodā, es jūtos brīvs, jā, tik brīvs, itkā kails. Un sajūtu šo maigo puķu smaržu, es atrodos ekstāzē.
P.S. Man jau signalizē
-Izslēdz to kasti, jāiet gulēt.- Vhahah. Es izslēgšu, bet pēc tam ieslēgšu, suka, lai atdziest, es pusdeviņos neiešu gulēt.
-Es vēl dzirdu kā tā kaste rūc, a nuka slēdz ārā, gaismu ar izslēdz! – un aizcērt durvis, mauka, pati noteikti aiziet izpist kādu teļu vai kaimiņu, bļe, nav jau liela šķirba, ka tik ir kas bāž.

Bezmiegā mokošais Centis.