![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sveiki. Es esmu Centis, jā, jā, paldies par aplausiem. Mans labs draugs (gustiino) ieteica man izmantot šo ten, man baigi patīkās, piereģojos.
Komentējat manus ierakstus un draudzējaties ar mani. .esesmuforšs. (giggle)
***
Sapņoju par to, ka skola beigusies, brīvlaiciņš sācies, jel, skola mani atpestījuse. Bet te pēkšņi sajūtu aukstumu sev sejā. Lēni atveru acis, tas rada lielas sāpes un piepūli, es seciju, ka neko neredzu, arī elpvads šķiet aizsprostots. Histēriski raušos kājās un tveru pēc gaisa plūsmas. Attopos stāvus kājās, satvēris savu tievo kaklu kārnajās roķelēs, es redzu, ES REDZU! Paskatos uz durvju aili, tur stāv māte, dīvaini uz mani skatoties, es neliekos ne zinis un meklēju savu žņaudzēju. Nesekmīgi. Blakus tikai guļ kaudze ar tīrām pokšenītēm ko māte izberzusi, tās laikam bija lielās žņaudzējas. Es nesaprotu, kādēļ māte man dara pāri, maita. Var jau pamodināt pavisam vieglītēm, piebakstot pie pleca un tā, bet nē, vajag uzrīdīt man slepkavnieciskās pokšenes. Kāesienīstušodienu. ><
- Kas tu traka, tu gribēji mani nogalināt? - es, tēlojot aizsmakumu, izdvesu kaut ko līdzīgu vaidam.
- Beidz te tēlot, tev nesanāk, ej labāk izmēz kūti, tu nogulēji modinātāja signālu, es jau govis izslaucu. - Un viņa aiziet. Tā maita aiziet. Bļe, tas bija kā spēriens pa pinci, viņa noniecina manus darbus, proti - aizgulēšanos, tad vēl atļaujas kritizēt manu aktiermākslu, es zinu, neesmu labs aktieris, bet galvenais ir tas, ka es nemaz netēloju. Ātri sabāzu pokšikus savā tīrās veļas atvilknē. (man ir arī netīrās veļas atvilkne) Tākā esmu piecēlies, gultā likties vairs nav iespēju, viņa, kuce, zina. Es izraušos no gultas, man pretī steidzas pundurcūka, jā pundur, bet patiesībā nav nemaz tik maziņa, sver divtik cik es, un luncina savu skrullēto asti skaļi urkšķot, es ātri uzlecu uz gultas, zinu, ka tur tas nezvērs netiks un nesaplosīs mani, jā, viņš vai viņa, es nezinu, mani ienīst, nav nekāds jaunums, mani ienīst visi. Gandrīz. Zvērs ir īsts jaukums tik ilgi kamēr kāds ir klāt, bet kad palieku tikai es un viņš, tad cūka ir mednieks, bet es esmu medījums. Cūka ir par resnu, lai ielīstu manā gultā, tādēļ man ir glābiņš. Es katru rītu slēpjos gultā, viņa vienmēr izdzird, tikai retu reizi sanāk izlavīties no mājas bez resnas slepkavas astē, jā, tās ir laimīgas dienas, tad no rīta nav jākliedz un visi jāuzmodina, kaut gan visi jau tāpat ir augšā, vienīgi ome, kas tikai dirš un dirš. Es virzos uz gultas gala, no turienes paķeru savas, jau vakar noliktās - drošībai, drēbes un aši, ātrāk par cūku, steidzos uz pirti, pavisam kails pārskrienu pār ceļu, cerams, ka kaimiņi vēl guļ un nepamanīja mani plivinot vēja zvanus gar viņu logiem, iesteidzos pirtī, jā, te ir jauki, stulbā cūka netiek klāt, miers. Es apģērbjos, saķemmēju matus, man te jau ir daudz lietas, uzvelku pa virsu darba drēbes un dodos tīrīt. Ejot kūtī iekšā es jau dzirdu, ka man pretī mauj piecas govis un viens zirgs, man mīlulīts, un kaza, truši grabina būri, radot neciešamas galvassāpes, sivēni pagriež pakaļu un neliekas ne zinis, mani tas nebūt nesatrauc, un pretīm steidzas vistas un gailis ar savu kõ kõ kõ, kurš man jau līdz ūkai. Paņemu no stūra sūdu dakšu, iestumju ķerru un, yeah, esmu zirgā, sāku tīrīšanu. Ejot pie trušiem, bļe, man priekšā padirš govs, es nepaspēju noreaģēt un nesavaldīju savus locekļus tik ātri, es apkritu, skaļi noolamājos - bļekuņasestūlītjumssūdudakšudirsāiebāzīšu.
- Dēls, man tev kas jāsaka – Jā, tā ir vienmēr, viss tā sākas, tikai šoreiz nav asaru acīs. Vai tā skaitās rutīna?
- Kas ir? – Es bezrūpīgi iebilsti, man pajāt par tiem sīkajiem kropļiem kuri tāpat iznāk kā sarkanas gļotu pikas.
- Šodien tev liela diena, mēs braucam uz pilsētu – viņa atplaukst vēl lielākā smaidā un mani apskauj, es tam ļaujos.
- Akdievs, tas nevar būt, tik forši !!! – varbūt arī šī diena tomēr būs brīnumjauka. Pēdejo reizi pilsētā biju am.. pērno gad. Noteikti varēšu izstaigāt, nopirkt jaunas drēbes, tik forši, yeej. Es skrienu uz istabu starodams, uzvilkt savas labās drēbes, tās smaržo tik jauki, pēc tikko pļautas zāles un veca piena. Es mīlu šo dienu.. Varbūt pat mīlu Lūciju.
Tā nu mēs pielaidām veco moskviču, par brīnumu vēl iet, un devāmies uz pilsētu. 30km veicām pusstundā, fak, tik ātri sen nav braukts, man sametās nelabi un mums nācās apstāties. Pa diviem lāgiem. Sīkais brālis visu laiku kauca, zaibal jau, plus vēl vēmiens man rāva, vels ar ārā, kādēļ man mašinās paliek tik sūdīgi.
Pilsētā bija jauki. Mēs aizgājām uz paradīzi. Es nesaprotu, kādēļ manu paradīzi sauc par tirgu, tas nav piemērots nosaukums, jo tur taču var atrast visu. Jā, labāks nosaukums būtu paradīze vai paradīžuks. Tas cilvēku stulbums, noteikti uzlika tik prastu nosaukumu, jo citi nemācētu to izlasīt.
Man bija brīvais laiks, es pastaigājos kamēr māte iepirka kaut kādas nepieciešamākās lietas. Es apstaigāju pilsētu. Liepāja ir tik liela, nācās pāris reizes prasīt tālāko ceļu.
Nonācu pie kaut kāda ahujena staba kurš mirgo, laikam jāsagaida kad iedegsies zaļais. Es, bļe, piespiežu tai zilajai kastei, nekas nenotiek, maigi iesitu, nenotiek nekas, tad es sāku dauzīt, situ ar dūrēm no visa spēka, nekas nenotiek, no muguras dzirdu vecas balsis, kas man saistās ar kārpaino veceni, kas guļ manā mājā un dirš un dirš.
-Vai kāds smuks puika, žēl, ka garīgi atpalicis, bet nu tik smukiņš, uķi puķi kādi vaidziņi, bet cik tievs! Vai viņu mājās nebaro, paskaties, cik agresīvs, Mildiņ, šitādu vienu palaist, bet tik smukiņš, pilnīgi gribas vaidziņus paplucināt - *ķiķina* *smejās*, es izliekos, ka neko nedzirdu, nu jā, garīgi atpalicis, hell yeah, es esmu kroplis. Iepazīstieties.
Es aizeju līdz paradīzei, jūtos iztukšots, itkā kāds būtu mani piepūtis un piepirdis, un tad iebāzis kājstarpē, kā to mēdz darīt Gustīno ar to mākslīgo vāverīti. Kādēļ tik faking tizla sajūta, es neesmu pelnījis dzīvot?
Esmu pie mašīnas, es kāpju iekšā, bērni uz mums un mašīnu rāda ar pirkstiem, es esmu pieradis, mamma teica, ka tas ir tāpēc, ka viņiem skauž.
Šodien es daudz domāju, pārāk daudz. Atpakaļ braucot man atkal bija slikti, es vēmu maisiņā, māte nopirka skaistus, rozā, es jūtos labi, es izvēmu visu piepirsto Centi, tagad tas ērti ieguļas maisiņā, viss ir aizskalots.
Mājās atvilkāmies vēlu, kaut kas ap sešiem. Drīz paliks tumšs. Nevaru iet ārā, māte saka, ka tas ir bīstami, kas tur tāds, man pajāt, es aizgāju saplūkt puķes, manā istabā pēdējā laikā smird, laikam omcenes sūdi sāk lausties cauri sienām. Puķes palīdz, es jūtos īpaši, es jūtos svaigs, es esmu puķu bērns, man puķes apkļaujas apkārt kamēr es rakstu. Es esmu puķu dievs, viņas man klausa.
Māte saka, lai izslēdzu gaismu, zaibal, vēl pat nav tumšs, es vēl nevēlos iet gulēt, bet tā jau katru vakaru, tad viņa iet gulēt un es atkal ieslēdzu datoru, un tad tik tiešām ir tumšs un gaismu vajag. Mana māte ir stulba, ar saviem pistajiem noteikumiem, bļe, sadomājas, ka es viņai klausīšu, smiekli nāk, heh, padla. Jā, ir tik forši, ka es viens pats esmu nomodā, es jūtos brīvs, jā, tik brīvs, itkā kails. Un sajūtu šo maigo puķu smaržu, es atrodos ekstāzē.
P.S. Man jau signalizē
-Izslēdz to kasti, jāiet gulēt.- Vhahah. Es izslēgšu, bet pēc tam ieslēgšu, suka, lai atdziest, es pusdeviņos neiešu gulēt.
-Es vēl dzirdu kā tā kaste rūc, a nuka slēdz ārā, gaismu ar izslēdz! – un aizcērt durvis, mauka, pati noteikti aiziet izpist kādu teļu vai kaimiņu, bļe, nav jau liela šķirba, ka tik ir kas bāž.
Bezmiegā mokošais Centis.
Komentējat manus ierakstus un draudzējaties ar mani. .esesmuforšs. (giggle)
***
Sapņoju par to, ka skola beigusies, brīvlaiciņš sācies, jel, skola mani atpestījuse. Bet te pēkšņi sajūtu aukstumu sev sejā. Lēni atveru acis, tas rada lielas sāpes un piepūli, es seciju, ka neko neredzu, arī elpvads šķiet aizsprostots. Histēriski raušos kājās un tveru pēc gaisa plūsmas. Attopos stāvus kājās, satvēris savu tievo kaklu kārnajās roķelēs, es redzu, ES REDZU! Paskatos uz durvju aili, tur stāv māte, dīvaini uz mani skatoties, es neliekos ne zinis un meklēju savu žņaudzēju. Nesekmīgi. Blakus tikai guļ kaudze ar tīrām pokšenītēm ko māte izberzusi, tās laikam bija lielās žņaudzējas. Es nesaprotu, kādēļ māte man dara pāri, maita. Var jau pamodināt pavisam vieglītēm, piebakstot pie pleca un tā, bet nē, vajag uzrīdīt man slepkavnieciskās pokšenes. Kāesienīstušodienu. ><
- Kas tu traka, tu gribēji mani nogalināt? - es, tēlojot aizsmakumu, izdvesu kaut ko līdzīgu vaidam.
- Beidz te tēlot, tev nesanāk, ej labāk izmēz kūti, tu nogulēji modinātāja signālu, es jau govis izslaucu. - Un viņa aiziet. Tā maita aiziet. Bļe, tas bija kā spēriens pa pinci, viņa noniecina manus darbus, proti - aizgulēšanos, tad vēl atļaujas kritizēt manu aktiermākslu, es zinu, neesmu labs aktieris, bet galvenais ir tas, ka es nemaz netēloju. Ātri sabāzu pokšikus savā tīrās veļas atvilknē. (man ir arī netīrās veļas atvilkne) Tākā esmu piecēlies, gultā likties vairs nav iespēju, viņa, kuce, zina. Es izraušos no gultas, man pretī steidzas pundurcūka, jā pundur, bet patiesībā nav nemaz tik maziņa, sver divtik cik es, un luncina savu skrullēto asti skaļi urkšķot, es ātri uzlecu uz gultas, zinu, ka tur tas nezvērs netiks un nesaplosīs mani, jā, viņš vai viņa, es nezinu, mani ienīst, nav nekāds jaunums, mani ienīst visi. Gandrīz. Zvērs ir īsts jaukums tik ilgi kamēr kāds ir klāt, bet kad palieku tikai es un viņš, tad cūka ir mednieks, bet es esmu medījums. Cūka ir par resnu, lai ielīstu manā gultā, tādēļ man ir glābiņš. Es katru rītu slēpjos gultā, viņa vienmēr izdzird, tikai retu reizi sanāk izlavīties no mājas bez resnas slepkavas astē, jā, tās ir laimīgas dienas, tad no rīta nav jākliedz un visi jāuzmodina, kaut gan visi jau tāpat ir augšā, vienīgi ome, kas tikai dirš un dirš. Es virzos uz gultas gala, no turienes paķeru savas, jau vakar noliktās - drošībai, drēbes un aši, ātrāk par cūku, steidzos uz pirti, pavisam kails pārskrienu pār ceļu, cerams, ka kaimiņi vēl guļ un nepamanīja mani plivinot vēja zvanus gar viņu logiem, iesteidzos pirtī, jā, te ir jauki, stulbā cūka netiek klāt, miers. Es apģērbjos, saķemmēju matus, man te jau ir daudz lietas, uzvelku pa virsu darba drēbes un dodos tīrīt. Ejot kūtī iekšā es jau dzirdu, ka man pretī mauj piecas govis un viens zirgs, man mīlulīts, un kaza, truši grabina būri, radot neciešamas galvassāpes, sivēni pagriež pakaļu un neliekas ne zinis, mani tas nebūt nesatrauc, un pretīm steidzas vistas un gailis ar savu kõ kõ kõ, kurš man jau līdz ūkai. Paņemu no stūra sūdu dakšu, iestumju ķerru un, yeah, esmu zirgā, sāku tīrīšanu. Ejot pie trušiem, bļe, man priekšā padirš govs, es nepaspēju noreaģēt un nesavaldīju savus locekļus tik ātri, es apkritu, skaļi noolamājos - bļekuņasestūlītjumssūdudakšudirsāiebāzīšu.
- Dēls, man tev kas jāsaka – Jā, tā ir vienmēr, viss tā sākas, tikai šoreiz nav asaru acīs. Vai tā skaitās rutīna?
- Kas ir? – Es bezrūpīgi iebilsti, man pajāt par tiem sīkajiem kropļiem kuri tāpat iznāk kā sarkanas gļotu pikas.
- Šodien tev liela diena, mēs braucam uz pilsētu – viņa atplaukst vēl lielākā smaidā un mani apskauj, es tam ļaujos.
- Akdievs, tas nevar būt, tik forši !!! – varbūt arī šī diena tomēr būs brīnumjauka. Pēdejo reizi pilsētā biju am.. pērno gad. Noteikti varēšu izstaigāt, nopirkt jaunas drēbes, tik forši, yeej. Es skrienu uz istabu starodams, uzvilkt savas labās drēbes, tās smaržo tik jauki, pēc tikko pļautas zāles un veca piena. Es mīlu šo dienu.. Varbūt pat mīlu Lūciju.
Tā nu mēs pielaidām veco moskviču, par brīnumu vēl iet, un devāmies uz pilsētu. 30km veicām pusstundā, fak, tik ātri sen nav braukts, man sametās nelabi un mums nācās apstāties. Pa diviem lāgiem. Sīkais brālis visu laiku kauca, zaibal jau, plus vēl vēmiens man rāva, vels ar ārā, kādēļ man mašinās paliek tik sūdīgi.
Pilsētā bija jauki. Mēs aizgājām uz paradīzi. Es nesaprotu, kādēļ manu paradīzi sauc par tirgu, tas nav piemērots nosaukums, jo tur taču var atrast visu. Jā, labāks nosaukums būtu paradīze vai paradīžuks. Tas cilvēku stulbums, noteikti uzlika tik prastu nosaukumu, jo citi nemācētu to izlasīt.
Man bija brīvais laiks, es pastaigājos kamēr māte iepirka kaut kādas nepieciešamākās lietas. Es apstaigāju pilsētu. Liepāja ir tik liela, nācās pāris reizes prasīt tālāko ceļu.
Nonācu pie kaut kāda ahujena staba kurš mirgo, laikam jāsagaida kad iedegsies zaļais. Es, bļe, piespiežu tai zilajai kastei, nekas nenotiek, maigi iesitu, nenotiek nekas, tad es sāku dauzīt, situ ar dūrēm no visa spēka, nekas nenotiek, no muguras dzirdu vecas balsis, kas man saistās ar kārpaino veceni, kas guļ manā mājā un dirš un dirš.
-Vai kāds smuks puika, žēl, ka garīgi atpalicis, bet nu tik smukiņš, uķi puķi kādi vaidziņi, bet cik tievs! Vai viņu mājās nebaro, paskaties, cik agresīvs, Mildiņ, šitādu vienu palaist, bet tik smukiņš, pilnīgi gribas vaidziņus paplucināt - *ķiķina* *smejās*, es izliekos, ka neko nedzirdu, nu jā, garīgi atpalicis, hell yeah, es esmu kroplis. Iepazīstieties.
Es aizeju līdz paradīzei, jūtos iztukšots, itkā kāds būtu mani piepūtis un piepirdis, un tad iebāzis kājstarpē, kā to mēdz darīt Gustīno ar to mākslīgo vāverīti. Kādēļ tik faking tizla sajūta, es neesmu pelnījis dzīvot?
Esmu pie mašīnas, es kāpju iekšā, bērni uz mums un mašīnu rāda ar pirkstiem, es esmu pieradis, mamma teica, ka tas ir tāpēc, ka viņiem skauž.
Šodien es daudz domāju, pārāk daudz. Atpakaļ braucot man atkal bija slikti, es vēmu maisiņā, māte nopirka skaistus, rozā, es jūtos labi, es izvēmu visu piepirsto Centi, tagad tas ērti ieguļas maisiņā, viss ir aizskalots.
Mājās atvilkāmies vēlu, kaut kas ap sešiem. Drīz paliks tumšs. Nevaru iet ārā, māte saka, ka tas ir bīstami, kas tur tāds, man pajāt, es aizgāju saplūkt puķes, manā istabā pēdējā laikā smird, laikam omcenes sūdi sāk lausties cauri sienām. Puķes palīdz, es jūtos īpaši, es jūtos svaigs, es esmu puķu bērns, man puķes apkļaujas apkārt kamēr es rakstu. Es esmu puķu dievs, viņas man klausa.
Māte saka, lai izslēdzu gaismu, zaibal, vēl pat nav tumšs, es vēl nevēlos iet gulēt, bet tā jau katru vakaru, tad viņa iet gulēt un es atkal ieslēdzu datoru, un tad tik tiešām ir tumšs un gaismu vajag. Mana māte ir stulba, ar saviem pistajiem noteikumiem, bļe, sadomājas, ka es viņai klausīšu, smiekli nāk, heh, padla. Jā, ir tik forši, ka es viens pats esmu nomodā, es jūtos brīvs, jā, tik brīvs, itkā kails. Un sajūtu šo maigo puķu smaržu, es atrodos ekstāzē.
P.S. Man jau signalizē
-Izslēdz to kasti, jāiet gulēt.- Vhahah. Es izslēgšu, bet pēc tam ieslēgšu, suka, lai atdziest, es pusdeviņos neiešu gulēt.
-Es vēl dzirdu kā tā kaste rūc, a nuka slēdz ārā, gaismu ar izslēdz! – un aizcērt durvis, mauka, pati noteikti aiziet izpist kādu teļu vai kaimiņu, bļe, nav jau liela šķirba, ka tik ir kas bāž.
Bezmiegā mokošais Centis.