khm.
Posted on 2009.07.09 at 22:22Garastāvoklis::
OK
MUZONS: Jackson Michael - You`re not alone
svētā dievmāte. neesmu rakstījis gandrīz mēnesi, tik daudz kas ir mainijies man veljoprojam no stresa trīc rokas, bet tomēr tagad ir labāk, ir daudz, daudz labāk.
stāstīt ir tik daudz ko, bet es nevaru drukāt visas savas šī brīža romantiskas izpausmes, es nedrīkstu ilgu laiku pavadīt pie kompja, tas man nāk par sliktu.
tātad. tovakar, kad rakstīju pēdejo tekstu, laiīgi ietesos gulēt, es vēl labi visu atceros. Nu, es iegāju gulēt. Tonakt labi aizmigu. Es nepamodos. Māte vēlāk man atstāstīja teoriju, klausoties to es sajutos dumji un bezspēcīgs, kā tikko izšķīlies cālis.
***
- Tu guleji pavisam saldā miedziņā, kad pēkšņi sāka kūpēt dators, tev, kā bernam ar augošu organismu, ir ļoti cieš miegs un protams mazos, nejaukos dūmiņus tu nemaz nepamanīji, uķi puķi, noteikti tādu mazu jaukumiņu dūmiņi ātri apdullina (es nemaz neesmu tik ātri apdulināms, esmu pāris reizes dzēris, ja sapratāt, esmu izdzēris pat kādu alus pudeli)... Mazais nabaga puika, tu vel gulēji vienas puksenītes, noteikti ugunsdzēsēji domāja, ka tava māte ir dzērāja... - viņa sāka smilkstēt, ahujel, stāsta to manu bralēnu priekšā, man taču ir kauns, nafig man vilkt biezākas drēbes? pa nakti ir karsts. >_< - un tad aizdegās gulta, sega, skapis, viss, viss vienās liesmās, kad gāju tev novelēt labu nakti, es tik redzu, puika vienās liesmās, skrienu saukt ātros un ugunsdzēsejus, lūdzu dieviņu, kaut viņš nesaceptos, tad skrienu atpakaļ, tev uz galvas uzkritis viens biezs, liesmojošs dēlis, nabaga mazie, smukie matiņi deg, man tik žēl.. - atkal gaudo. Jā, man tagad pakausī ir tukšums, nu un? Tapat visi uz mani vienmēr iz blenzuši. - ak, smagi apdegumi, visa miesiņa klāta ar mazam brūcītēm, kā es tad raudāju, domāju, ka žiperis pa galam, bet nē. Ātrā palīdzība aizsteidzās kā vējš, pie ugunsgreka laikam vainojama tā kastw, pie kuras viņs visu laiku sēz, es jau zinu, zinu, tas ir sātana pirksts, tā lieta nāk no elles! - viņa noslauka sviedrus, laikam runāt par sātanu ir kkas horror. O_O - aizbraucām uz slimnīcu, tu esi komā, veselas divas nedēļas, ārsti jau teica, ka laikam nebusi vairs starp dzīvajiem, bet nē, tu uzrausies kājās, ak kā es ar tevi lepojos, kā bija aizsaulē? - patiesību sakot tur bija forši, bet es par to nevelos runāt ar viņu, viņa nesapratīs. Nujā, es savus neuzrakstitos piedzīvojumus nerakstīsu, jo lapiņa sadega, viss ir sadedzis, nujā.
Tagad esmu sapratis, es esmu sūtnis, es esmu ieradies uz zemes misija, es tikai vel nezinu kāda ta ir, bet to es ar laiku uzzinasu, man tas jauzzina. Es nenomiršu un neiešu bojā kamēr nebūšu izpildījis misiju, kas man ir dota, es zinu, esmu no citurienes. Man ir mazliet bail, ka kāds cits neuzzin to, esmu pārliecināts, ka neesmu savas mātes un tēva īstais dēls, esmu adoptēts.
Kad es biju komā, es nebiju uz šīs zemes, tā bija bezķermeņa teleportācija, es lidoju pa pieneņpūku pļavu, es smējos, ripinajos, viss bija tik labi, mani neviens netraucēja, es izklaidējos ar suņiem, baltiem zirgiem kuriem bija spārni... Tik fantastiski. Es skraidīju pliks, jutos tik brīvs, nekā nepiespiests, jā, bija labi. Bet tad mani pamodināja, kāds iekšejs pulkstenis, es uzlēcu kājās, jā man te nepatika, un talāk es jau vairs nevelos stāstīt, visi tik bimbaja, pateicās dievam, priekš kam te iejaukts dievs? Es pats pamodos, mani vīriņš ar baltu bardu debesīs neraustīja aiz daikta, tā misija, tā bija japaveic, tapēc es atgriezos, es esmu tā teikt dzimis no jauna, es esmu nācis pasaulē otreiz, lai visi jēzi kristi stāv man klat, es esmu Centis, Centis iznīcinātājs. Tagad jau es mazliet staigaju, man baigi sāp miesa, visur vātes, fuj. Es esmu mājās, ārsti saprata, ka mani tur nenoturēt. Man ir jauna istaba, man patīk, te ir melnas (netīras) tapetes un melna (netīrāka) grīda, griesti ir vecu čuru dzelteni (tas man nepatīk), bet tā viss ok. Te ir jauka gulta, silta, ērta, man mamma nopirka portatīvo datoru, jo ārsts teica, ka man nedrīkst būt stress, un es tad īdēju, ka man to vajag, šis ir drošāks, tas jau bija vecs hlams.
Dzīve tomēr ir skaista, nevaru sagaidīt kad satikšu gustībo un citus. :)
stāstīt ir tik daudz ko, bet es nevaru drukāt visas savas šī brīža romantiskas izpausmes, es nedrīkstu ilgu laiku pavadīt pie kompja, tas man nāk par sliktu.
tātad. tovakar, kad rakstīju pēdejo tekstu, laiīgi ietesos gulēt, es vēl labi visu atceros. Nu, es iegāju gulēt. Tonakt labi aizmigu. Es nepamodos. Māte vēlāk man atstāstīja teoriju, klausoties to es sajutos dumji un bezspēcīgs, kā tikko izšķīlies cālis.
***
- Tu guleji pavisam saldā miedziņā, kad pēkšņi sāka kūpēt dators, tev, kā bernam ar augošu organismu, ir ļoti cieš miegs un protams mazos, nejaukos dūmiņus tu nemaz nepamanīji, uķi puķi, noteikti tādu mazu jaukumiņu dūmiņi ātri apdullina (es nemaz neesmu tik ātri apdulināms, esmu pāris reizes dzēris, ja sapratāt, esmu izdzēris pat kādu alus pudeli)... Mazais nabaga puika, tu vel gulēji vienas puksenītes, noteikti ugunsdzēsēji domāja, ka tava māte ir dzērāja... - viņa sāka smilkstēt, ahujel, stāsta to manu bralēnu priekšā, man taču ir kauns, nafig man vilkt biezākas drēbes? pa nakti ir karsts. >_< - un tad aizdegās gulta, sega, skapis, viss, viss vienās liesmās, kad gāju tev novelēt labu nakti, es tik redzu, puika vienās liesmās, skrienu saukt ātros un ugunsdzēsejus, lūdzu dieviņu, kaut viņš nesaceptos, tad skrienu atpakaļ, tev uz galvas uzkritis viens biezs, liesmojošs dēlis, nabaga mazie, smukie matiņi deg, man tik žēl.. - atkal gaudo. Jā, man tagad pakausī ir tukšums, nu un? Tapat visi uz mani vienmēr iz blenzuši. - ak, smagi apdegumi, visa miesiņa klāta ar mazam brūcītēm, kā es tad raudāju, domāju, ka žiperis pa galam, bet nē. Ātrā palīdzība aizsteidzās kā vējš, pie ugunsgreka laikam vainojama tā kastw, pie kuras viņs visu laiku sēz, es jau zinu, zinu, tas ir sātana pirksts, tā lieta nāk no elles! - viņa noslauka sviedrus, laikam runāt par sātanu ir kkas horror. O_O - aizbraucām uz slimnīcu, tu esi komā, veselas divas nedēļas, ārsti jau teica, ka laikam nebusi vairs starp dzīvajiem, bet nē, tu uzrausies kājās, ak kā es ar tevi lepojos, kā bija aizsaulē? - patiesību sakot tur bija forši, bet es par to nevelos runāt ar viņu, viņa nesapratīs. Nujā, es savus neuzrakstitos piedzīvojumus nerakstīsu, jo lapiņa sadega, viss ir sadedzis, nujā.
Tagad esmu sapratis, es esmu sūtnis, es esmu ieradies uz zemes misija, es tikai vel nezinu kāda ta ir, bet to es ar laiku uzzinasu, man tas jauzzina. Es nenomiršu un neiešu bojā kamēr nebūšu izpildījis misiju, kas man ir dota, es zinu, esmu no citurienes. Man ir mazliet bail, ka kāds cits neuzzin to, esmu pārliecināts, ka neesmu savas mātes un tēva īstais dēls, esmu adoptēts.
Kad es biju komā, es nebiju uz šīs zemes, tā bija bezķermeņa teleportācija, es lidoju pa pieneņpūku pļavu, es smējos, ripinajos, viss bija tik labi, mani neviens netraucēja, es izklaidējos ar suņiem, baltiem zirgiem kuriem bija spārni... Tik fantastiski. Es skraidīju pliks, jutos tik brīvs, nekā nepiespiests, jā, bija labi. Bet tad mani pamodināja, kāds iekšejs pulkstenis, es uzlēcu kājās, jā man te nepatika, un talāk es jau vairs nevelos stāstīt, visi tik bimbaja, pateicās dievam, priekš kam te iejaukts dievs? Es pats pamodos, mani vīriņš ar baltu bardu debesīs neraustīja aiz daikta, tā misija, tā bija japaveic, tapēc es atgriezos, es esmu tā teikt dzimis no jauna, es esmu nācis pasaulē otreiz, lai visi jēzi kristi stāv man klat, es esmu Centis, Centis iznīcinātājs. Tagad jau es mazliet staigaju, man baigi sāp miesa, visur vātes, fuj. Es esmu mājās, ārsti saprata, ka mani tur nenoturēt. Man ir jauna istaba, man patīk, te ir melnas (netīras) tapetes un melna (netīrāka) grīda, griesti ir vecu čuru dzelteni (tas man nepatīk), bet tā viss ok. Te ir jauka gulta, silta, ērta, man mamma nopirka portatīvo datoru, jo ārsts teica, ka man nedrīkst būt stress, un es tad īdēju, ka man to vajag, šis ir drošāks, tas jau bija vecs hlams.
Dzīve tomēr ir skaista, nevaru sagaidīt kad satikšu gustībo un citus. :)