![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tagad atkal brīvs brītiņš, paēdu, varu rakstīt.
07.06.
No rīta pieceļos. Izdaru rīta rituālus. Es smirdulīti esmu izdzinis laukā, tik labi, ka esmu mājas saimnieks. Es ieslēdzu latvijas radio 2, skan forša dziesma, pie spoguļa veidoju dažādas deju kustības, vispār man labi sanāk, tas man uzdzen nostaļģiju, es bērnu dāzrā biju labākais dejotājs. Manu mieru iztraucē omes kliedziens. Fak, aizmirsu pabarot. Skrienu uz ledusskapi, izvelku pudelīti ar maisījumu un iebāžu viņai mutē, viņa savādāk neēd. Viss ir labi, klusums. Bet mana vijīgi mākslinieciskā gaisotne ir izzudusi. Man ir garlaicīgi, es nezinu, varētu pat iet runāt ar omi, bet viņa jau vienmēr tik par savām kaitēm un kakām.
Es izeju sētā salasīt puķītes, dzirdu, piebrauc busiņš ar mirgojošām bākugunīm, pie kaimiņu mājas. Policija! Varbūt aiztur Gustīno par pedofīliju? Es pielienu tuvāk un pētu, uz nestuvēm iznes gustīno, pavisam bālu, tā nav policija, ātrie! Ak nē, Gustīno ir miris. Es izplūstu asarās, vai tādēļ viņš nenāk uz foršo nometni?
Es šodien nevaru iet uz nometni, man ir sēras, tas ir labs attaisnojums. Es ielienu gultā, apķeru spilvenu, izraudos, un dungoju miega dziesmiņu. Kādēļ dzīve tik viegli atņem draugus? Gustīno bija mans draugs, mēs kopā šad tad kaut ko darījām, bija jautri, viņš mani neapsmēja, man Gustīno patika. Nāve ir ļauna, drausmīga, nāve ir pretīga, es to ienīstu, ja atņem man draugu, tad, lai ņem arī mani. Ar ko es iešu uz skolu? Man vairs nav mans uzticamais draugs Gustīno, varbūt man arī jādodas pie nāves? Varbūt viņa mani paņems savā gādībā, man nebūs vairs jāuztraucas par omi kas nepārtraukti apdiršas, par govīm, kuras visu laiku jāslauc, par zvēriem, kuru kūts man jātīra, par mammu, kura mani ienīst un par manu eksistenci bieži aizmirst, noteikti manā vietā gribēja meitu un visi citi radagabali, vai es tiem esmu kaut ko vērts? Nedomāju viss, vienkārši nekaunīgs puika, kurš nemāk uzvesties un neciena to, ko viņam dod, vai tā ir? Vai tā tik tiešām ir? Es tik tiešām necienu citus? Es nezinu...
Es pamodos, secinu, ka ir jau tumšs. Sūdīgi. Dodos paēst, man ir bail. Vecāki vēl nav, nav jau pirmā reize, apdzerās un tad nevar atcerēties kur dzīvo un, ka viņiem ir dēls. Johaidī. Es aizmirsu par nometni, es nogulēju nometnes laiku. Vai mani tagad nogalinās? Vai man ko darīs? Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu ko iesākt, viss ir tik slikti, nevaru sagaidīt, kad mamma būs mājās, dodos gulēt. Man viss vienalga.
Sēras.
07.06.
No rīta pieceļos. Izdaru rīta rituālus. Es smirdulīti esmu izdzinis laukā, tik labi, ka esmu mājas saimnieks. Es ieslēdzu latvijas radio 2, skan forša dziesma, pie spoguļa veidoju dažādas deju kustības, vispār man labi sanāk, tas man uzdzen nostaļģiju, es bērnu dāzrā biju labākais dejotājs. Manu mieru iztraucē omes kliedziens. Fak, aizmirsu pabarot. Skrienu uz ledusskapi, izvelku pudelīti ar maisījumu un iebāžu viņai mutē, viņa savādāk neēd. Viss ir labi, klusums. Bet mana vijīgi mākslinieciskā gaisotne ir izzudusi. Man ir garlaicīgi, es nezinu, varētu pat iet runāt ar omi, bet viņa jau vienmēr tik par savām kaitēm un kakām.
Es izeju sētā salasīt puķītes, dzirdu, piebrauc busiņš ar mirgojošām bākugunīm, pie kaimiņu mājas. Policija! Varbūt aiztur Gustīno par pedofīliju? Es pielienu tuvāk un pētu, uz nestuvēm iznes gustīno, pavisam bālu, tā nav policija, ātrie! Ak nē, Gustīno ir miris. Es izplūstu asarās, vai tādēļ viņš nenāk uz foršo nometni?
Es šodien nevaru iet uz nometni, man ir sēras, tas ir labs attaisnojums. Es ielienu gultā, apķeru spilvenu, izraudos, un dungoju miega dziesmiņu. Kādēļ dzīve tik viegli atņem draugus? Gustīno bija mans draugs, mēs kopā šad tad kaut ko darījām, bija jautri, viņš mani neapsmēja, man Gustīno patika. Nāve ir ļauna, drausmīga, nāve ir pretīga, es to ienīstu, ja atņem man draugu, tad, lai ņem arī mani. Ar ko es iešu uz skolu? Man vairs nav mans uzticamais draugs Gustīno, varbūt man arī jādodas pie nāves? Varbūt viņa mani paņems savā gādībā, man nebūs vairs jāuztraucas par omi kas nepārtraukti apdiršas, par govīm, kuras visu laiku jāslauc, par zvēriem, kuru kūts man jātīra, par mammu, kura mani ienīst un par manu eksistenci bieži aizmirst, noteikti manā vietā gribēja meitu un visi citi radagabali, vai es tiem esmu kaut ko vērts? Nedomāju viss, vienkārši nekaunīgs puika, kurš nemāk uzvesties un neciena to, ko viņam dod, vai tā ir? Vai tā tik tiešām ir? Es tik tiešām necienu citus? Es nezinu...
Es pamodos, secinu, ka ir jau tumšs. Sūdīgi. Dodos paēst, man ir bail. Vecāki vēl nav, nav jau pirmā reize, apdzerās un tad nevar atcerēties kur dzīvo un, ka viņiem ir dēls. Johaidī. Es aizmirsu par nometni, es nogulēju nometnes laiku. Vai mani tagad nogalinās? Vai man ko darīs? Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu ko iesākt, viss ir tik slikti, nevaru sagaidīt, kad mamma būs mājās, dodos gulēt. Man viss vienalga.
Sēras.