Vakars un nakts.
Posted on 2009.06.03 at 22:50Garastāvoklis::
slimiņš
MUZONS: Labvēlīgais Tips - Alumīnija Cūka
Es esmu dusmīgs, pareizāk sakot biju. Es biju pēc sava lietusmētelīša uz māju, izmeklējos nekur nav, es biju tik dusmīgs. Kliedzu pēc mātes, viņa atsaucas, mīlīgā balstiņā.
-Ko tev vajag dēliņ?- Es tik tiešām brīžiem viņu nesaprotu.
-Neesi redzējusi manu jauno lietusmētelīti?- es tēloju nokaitināto.
-To zaļo? Es šorīt izmazgāju, viņš ir slapjš, ko tev vajadzēja? Kaut kur jāiet? Es jau nevarēju zināt. Vispār, ir taču vēl vecais.. - Es vairs tālāk neklausījos. Jā, tik tiešām, lietainā dienā viņš noteikti nebūs nepieciešams. Man jau atkal neveicas, kad man pēdējoreiz neveicās? Ā, šorīt no rīta. Nu jā, es arī neteicu, ka aizmirsu skolā liecību un, ka taisos tai doties pakaļ tieši šodien, jā, es tik tiešām neko neteicu, pat kalendārā ievilkts. Ā, nemaz neņemsim vērā faktu, ka viņš bija nopirkts un izmazgāts, un ne reizi vilkts. Cik laba doma, uzvilkt veco. Ģeniāli! Tikai ja patur noslēpumā faktu, ka pērno ruden līdz ar jaunā iegādi viņu sadedzināja, jo bija izdedzināti caurumi, un rokas bija kādus desmit centimetrus par īsām.
Es vienkārši pagriezos un aizgāju, jutu, ka acīs sariesās dusmu asaras. Kādēļ, kādēļ man tā neveicas? Es izsteidzos ārā lietū, jā, to pat par lietu nevarētu saukt, gāž kā ar spaiņiem. Un es, nabaga zēns, devos viens pats tālajā ceļā uz skolu, bez lietussmēteļa. Dievs mani mīl.
Līdz skolai tikai 2km. Noeju parasti 15minūtēs, šoreiz 20, pārāk stipri līst. Pēc pirmajiem metriem jau esmu slapjš, līdz kaulam. Ja es būšu slims, tā būs mātes vaina, viņa ir pie visa vainīga! Skolā fiksi paķēru stulbo liecību, man pat speciāli bija līdzi maisiņš, lai nepaliek slapja! Cik gudri un gādīgi no mātes puses, par to viņa atcerējās.
Nonākot mājās nometu uz galda liecību, sūds, bļe, man viņu nevajag. Māte paņēma viņu rokās, redzēju asaras acīs, laikam dēļ labajām atzīmēm, ziniet, šogad esmu labinieks, nav zemāk par septiņi.
-Ak dēls, tu esi izmircis! Ej pārģērbies, es uzvārīšu tējiņu.- Pff, tikai tagad par mani atcerējās, atcerējās to, ka es pastāvu, ka par mani vajag rūpēties. Es paklausīju, apģērbos, nācu uz viesu istabu, trepju galā Smirdulīte sēž. Esmu sarakstījis daudz plānus ar nosaukumiem ''Kā labāk izbēgt no monstra (no A-Z)'' Arī par trepēm rakstīts, tik nav nācies izmantot. Redzu cūkas acīs naidu, asiņu kāri.. Izmantoju plānu, nošļūcu pa margu, tieši līdz galam, veiksmīgi. Ātri skrienu uz viesu istabu, jūtu, ka man seko tas nezvērs. Par laimi tur ir māte ar tējas krūzi. Cik jauki. Nezvērs apstājas, es varu uzelpot. Pielienu pie mātes, viņa tausta manu pieri.
-Ak dies, cik karsta. Tev nav temperatūra? Es tūliņ atnesīšu termometru, izmērīsim duspītī..- Varbūt es esmu slims, nu nu? Viņa tagad aizies un atstās te mani ar Smirdulīti, kas tūliņ noteikti nokodīs man kājas. Mamma atgriežas, ar termometru, es neklausu viņai un nelaižu spraust tur, ko parasti nevienam nerāda. Es ielieku mutē. Viņa izrauj. 38°. Jauki. Sūta mani uz gultu. Vispār, ir labi slimot, vismaz nav deviņos jādodas pie miera, es teicu, ka nespēju aizmikt, viņa atļāva ilgāk pasēdēt pie šīs kastes. Bet arī šodien es viņu apsteidzu, es neesmu slims, viņa laikam neiedomājas, ka dzerot karstu tēju mutē temperatūra paliek lielāka, bet ko var gribēt, viņai triju klašu izglītība. Es jūtos tik gudrs. Pēdējā laikā jūtu, ka es patiesi labi jūtos tikai laikā, kad visi citi jau guļ un es pārkāpju komanantstundu sēžot pie datora. Man patīk, ka man ir kāds noslēpums, nu nekas, rīt es vēl nebūšu vesels un varēšu pavadīt iekšā laiku, būs daudz laika pārdomām. Nujā, man vairs īsti nav ko rakstīt, gan jau citreiz.
''Slimais'' Centis.
-Ko tev vajag dēliņ?- Es tik tiešām brīžiem viņu nesaprotu.
-Neesi redzējusi manu jauno lietusmētelīti?- es tēloju nokaitināto.
-To zaļo? Es šorīt izmazgāju, viņš ir slapjš, ko tev vajadzēja? Kaut kur jāiet? Es jau nevarēju zināt. Vispār, ir taču vēl vecais.. - Es vairs tālāk neklausījos. Jā, tik tiešām, lietainā dienā viņš noteikti nebūs nepieciešams. Man jau atkal neveicas, kad man pēdējoreiz neveicās? Ā, šorīt no rīta. Nu jā, es arī neteicu, ka aizmirsu skolā liecību un, ka taisos tai doties pakaļ tieši šodien, jā, es tik tiešām neko neteicu, pat kalendārā ievilkts. Ā, nemaz neņemsim vērā faktu, ka viņš bija nopirkts un izmazgāts, un ne reizi vilkts. Cik laba doma, uzvilkt veco. Ģeniāli! Tikai ja patur noslēpumā faktu, ka pērno ruden līdz ar jaunā iegādi viņu sadedzināja, jo bija izdedzināti caurumi, un rokas bija kādus desmit centimetrus par īsām.
Es vienkārši pagriezos un aizgāju, jutu, ka acīs sariesās dusmu asaras. Kādēļ, kādēļ man tā neveicas? Es izsteidzos ārā lietū, jā, to pat par lietu nevarētu saukt, gāž kā ar spaiņiem. Un es, nabaga zēns, devos viens pats tālajā ceļā uz skolu, bez lietussmēteļa. Dievs mani mīl.
Līdz skolai tikai 2km. Noeju parasti 15minūtēs, šoreiz 20, pārāk stipri līst. Pēc pirmajiem metriem jau esmu slapjš, līdz kaulam. Ja es būšu slims, tā būs mātes vaina, viņa ir pie visa vainīga! Skolā fiksi paķēru stulbo liecību, man pat speciāli bija līdzi maisiņš, lai nepaliek slapja! Cik gudri un gādīgi no mātes puses, par to viņa atcerējās.
Nonākot mājās nometu uz galda liecību, sūds, bļe, man viņu nevajag. Māte paņēma viņu rokās, redzēju asaras acīs, laikam dēļ labajām atzīmēm, ziniet, šogad esmu labinieks, nav zemāk par septiņi.
-Ak dēls, tu esi izmircis! Ej pārģērbies, es uzvārīšu tējiņu.- Pff, tikai tagad par mani atcerējās, atcerējās to, ka es pastāvu, ka par mani vajag rūpēties. Es paklausīju, apģērbos, nācu uz viesu istabu, trepju galā Smirdulīte sēž. Esmu sarakstījis daudz plānus ar nosaukumiem ''Kā labāk izbēgt no monstra (no A-Z)'' Arī par trepēm rakstīts, tik nav nācies izmantot. Redzu cūkas acīs naidu, asiņu kāri.. Izmantoju plānu, nošļūcu pa margu, tieši līdz galam, veiksmīgi. Ātri skrienu uz viesu istabu, jūtu, ka man seko tas nezvērs. Par laimi tur ir māte ar tējas krūzi. Cik jauki. Nezvērs apstājas, es varu uzelpot. Pielienu pie mātes, viņa tausta manu pieri.
-Ak dies, cik karsta. Tev nav temperatūra? Es tūliņ atnesīšu termometru, izmērīsim duspītī..- Varbūt es esmu slims, nu nu? Viņa tagad aizies un atstās te mani ar Smirdulīti, kas tūliņ noteikti nokodīs man kājas. Mamma atgriežas, ar termometru, es neklausu viņai un nelaižu spraust tur, ko parasti nevienam nerāda. Es ielieku mutē. Viņa izrauj. 38°. Jauki. Sūta mani uz gultu. Vispār, ir labi slimot, vismaz nav deviņos jādodas pie miera, es teicu, ka nespēju aizmikt, viņa atļāva ilgāk pasēdēt pie šīs kastes. Bet arī šodien es viņu apsteidzu, es neesmu slims, viņa laikam neiedomājas, ka dzerot karstu tēju mutē temperatūra paliek lielāka, bet ko var gribēt, viņai triju klašu izglītība. Es jūtos tik gudrs. Pēdējā laikā jūtu, ka es patiesi labi jūtos tikai laikā, kad visi citi jau guļ un es pārkāpju komanantstundu sēžot pie datora. Man patīk, ka man ir kāds noslēpums, nu nekas, rīt es vēl nebūšu vesels un varēšu pavadīt iekšā laiku, būs daudz laika pārdomām. Nujā, man vairs īsti nav ko rakstīt, gan jau citreiz.
''Slimais'' Centis.