![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un atkal mani piemeklē nelaimes. Pat grūti uzskaitīt, cik nelaimes gadījumus es piemeklēju savā nolādētajā dzīvītē, kaut vai nodzīvojot nieka dienu. Par laimi šodien nelija, bet varbūt būtu bijis labāk, ja lītu.
Es esmu ģimenes vergs, māte mani paverdzina, es nesaprotu, kāpēc viņa pati nevar doties tur, kur sūta mani. Viņa cepa kaut kādu rausi vai hvz ko, man vienalga, ko dos to ēdīšu. Mamma iesauc mani iekšā mājā un saka, ka olas beigušās. Un kas man par to? Ne jau es to rausi cepšu. >< Viņa saka, ka tākā šodien lietus nelīst, nav vērts pusstundu darbināt balto gulbīti (moskviču) un braukt uz veikalu, jāiet jau nieka 2km. Ne jau man tos stulbos vistu pautus vajag, lai paņem no tēta. >< Viņa tik saka - vistas tik maz dēj bla bla bla, es nemaz neklausos.
Apģērbjos, eju uz veikalu, uz ceļa peļķes, mani dažas reizes gandrīz apšļāca, citreiz arī apšļāca. Nonācu veikalā, nopirku pautus un devos mājās, mazliet paslapjš. Atpakaļ ceļā gadījās ķibele, bļe, nopisos un iegāzos peļķē, slapjš līdz kaulam, ar dubļiem, olas saplīsa, bļe, jāiet atpakaļ. Aizeju uz veikalu, uz mani dīvaini glūn, es glūnu pretī ar skatienu - man pohuj! Nopērku olas un eju mājās.
Nonāku mājās, māte kliedz.
-Kur tu tik ilgi! Viss jau atdzisis!-
Gribējās uzkliegt - Bļe, kuce nākamreiz pati velcies pakaļ tām stulbajām olām, jā, tas ir jauki, no sākuma tevi kaut kādi geji apšļāc, tad tu iekrīti peļķē un esi slapjš, un beigās lohi par tevi smejas, forši, ne? Un beigās kāds, kas visu laiku ir sēdējis siltumā atļaujas purpināt virsū, kas es biju lēns, jo tas kāds bija par slinku, lai iedarbinātu mašīnu? Esmu slapjš pa visu miesu, man ir auksts, man pat apenes ir slapjas, bet kādam vēl nav labi, bļe, man ir apriebies, ka esmu nelaimes čupa, ka man nekas nesanāk, bet ko es tur varu darīt? Man labāk nesanāk.- Bet tomēr noturējos, aizgriezos un aizgāju, paturēšu savus nemierus pie sevis, būs labāk.
-Pagaidi. Es tevi pierakstīju nometnē.- Õ, forši, varbūt iegūšu jaunus draugus, vai varbūt foršus cilvēkus, kas atkal par mani smiesies? Nē, nē, tas nav priekš manis, man jau pietiek ar skolu.
-Tā saucas ''Draudziņš'', tev patiks.- Viņa smaida, vhahah. Cerams, ka būs normāli, vismaz mani tur, cerams, neviens nepazīs, laigan nosaukums pamatīgi atbaida un nosedz visus nometnes jautrošanās priekus, bet pāragri spriest par to, par ko es neko nezinu.
P.S. Tikko uzzināju, ka pēc mātes domām nopetne ir baigi forša. :)
Es esmu ģimenes vergs, māte mani paverdzina, es nesaprotu, kāpēc viņa pati nevar doties tur, kur sūta mani. Viņa cepa kaut kādu rausi vai hvz ko, man vienalga, ko dos to ēdīšu. Mamma iesauc mani iekšā mājā un saka, ka olas beigušās. Un kas man par to? Ne jau es to rausi cepšu. >< Viņa saka, ka tākā šodien lietus nelīst, nav vērts pusstundu darbināt balto gulbīti (moskviču) un braukt uz veikalu, jāiet jau nieka 2km. Ne jau man tos stulbos vistu pautus vajag, lai paņem no tēta. >< Viņa tik saka - vistas tik maz dēj bla bla bla, es nemaz neklausos.
Apģērbjos, eju uz veikalu, uz ceļa peļķes, mani dažas reizes gandrīz apšļāca, citreiz arī apšļāca. Nonācu veikalā, nopirku pautus un devos mājās, mazliet paslapjš. Atpakaļ ceļā gadījās ķibele, bļe, nopisos un iegāzos peļķē, slapjš līdz kaulam, ar dubļiem, olas saplīsa, bļe, jāiet atpakaļ. Aizeju uz veikalu, uz mani dīvaini glūn, es glūnu pretī ar skatienu - man pohuj! Nopērku olas un eju mājās.
Nonāku mājās, māte kliedz.
-Kur tu tik ilgi! Viss jau atdzisis!-
Gribējās uzkliegt - Bļe, kuce nākamreiz pati velcies pakaļ tām stulbajām olām, jā, tas ir jauki, no sākuma tevi kaut kādi geji apšļāc, tad tu iekrīti peļķē un esi slapjš, un beigās lohi par tevi smejas, forši, ne? Un beigās kāds, kas visu laiku ir sēdējis siltumā atļaujas purpināt virsū, kas es biju lēns, jo tas kāds bija par slinku, lai iedarbinātu mašīnu? Esmu slapjš pa visu miesu, man ir auksts, man pat apenes ir slapjas, bet kādam vēl nav labi, bļe, man ir apriebies, ka esmu nelaimes čupa, ka man nekas nesanāk, bet ko es tur varu darīt? Man labāk nesanāk.- Bet tomēr noturējos, aizgriezos un aizgāju, paturēšu savus nemierus pie sevis, būs labāk.
-Pagaidi. Es tevi pierakstīju nometnē.- Õ, forši, varbūt iegūšu jaunus draugus, vai varbūt foršus cilvēkus, kas atkal par mani smiesies? Nē, nē, tas nav priekš manis, man jau pietiek ar skolu.
-Tā saucas ''Draudziņš'', tev patiks.- Viņa smaida, vhahah. Cerams, ka būs normāli, vismaz mani tur, cerams, neviens nepazīs, laigan nosaukums pamatīgi atbaida un nosedz visus nometnes jautrošanās priekus, bet pāragri spriest par to, par ko es neko nezinu.
P.S. Tikko uzzināju, ka pēc mātes domām nopetne ir baigi forša. :)