kāpēc nebija, ja vajadzēja būt!
Sakopojot visas domas, un pavērtējot notikumus, balstoties uz personīgo pieredzi,
varu šodien mazliet ar sevi lepoties...jo šo to es beidzot sapratu.
Tātad- no kā cilvēki kļūst nelaimīgi-

1) No savas fantāzijas pielietošanas!
Atliek vien iedomāties lietas, līdzcilvēkus un notikumus tādus, kādus mēs tos
vēlamies redzēt, idializēt un pat izdomāt vēlamo notikumu gaitu, cilvēku attieksmi, utt,
lai pavisam drīz saprastu, ka viss nenotiek tā kā mūsu dziļākajos sapņos un tad nu sajustos
"līdz kaulam" vīlušies.

2)No nezināšanas ko īsti grib!
Tā nu ir tāda liela problēma... apziņa, ka kaut ko jau vajag, it kā kaut kam dzīvē būtu jānotiek,
bet atbilde- kam tad īsti? paliek nenoskaidrota.


No tā visa un pēc tā visa, man atliek vien secināt:
Ir jāpieņem apkārtējā pasaule tāda kāda tā ir, lai nesaskartos ar lielo vilšanos un skarbo realitāti.
Jo realitāte var nemaz nebūt skarba, ja vislaik esam tajā dzīvojuši un to redzējuši, nevis iedomājušies savu ideālo pasauli, kurā visi mūsu sapņi un iegribas kā pēc notīm piepildās un uz sudraba šķīvīša mums tiek brokastīs pasniegti
Nežēlīgi un ar spēku jāatver savas acis un jāpaskatās uz to cilvēku, kurš tev sēž blakus, jādzird tas, ko viņš patiešām saka...
kaut kā tā.

Tā jau nav gluži laimes formula, bet mana izpratne par to, kas mūs(parastos mirstīgos)
tik bieži padara nežēlīgi nelaimīgus.