Below are the 8 most recent journal entries recorded in celtic's LiveJournal:

Friday, May 25th, 2007
10:42 am	vēl arvien var jau būt , ka ir viegli neteikt vārdus, kurus gribētu paiet garām ar vieglu smaidu, un tēlotu vienaldzību... bet pēc tam jāsadzīvo ar nožēlu un tas gan ir līdz kaulam sāpīgi. (Comment on this)
Thursday, May 24th, 2007
6:36 pm	nelabojami? Mans lepnums. Tas nelūztu, pat ja es tajā pakārtos. (Comment on this)
Tuesday, May 22nd, 2007
2:11 pm	pīpēju un rakstu par baznīcām un ēbreju kapiem, par lūgšanu namiem un pilsdrupām. bet domāju par Igauniju par aizgājušo vasaru un par to kā man tā visa pietrūkst. pietrūkst tā vakara saulrieta, kuru pat nepamānīju tumšās acīs skatoties (Comment on this)
11:52 am	Atbalss Šī zeme ir manējā. (Comment on this)
Monday, May 21st, 2007
12:11 pm	Rīta atziņa un , lūk,es nosapņoju, Ka viņi mīlēja viens otru, Tikai kautrība bija tā, kas tos smacēja. (Comment on this)
Friday, May 18th, 2007
1:44 pm	kāpēc nebija, ja vajadzēja būt! Sakopojot visas domas, un pavērtējot notikumus, balstoties uz personīgo pieredzi, varu šodien mazliet ar sevi lepoties...jo šo to es beidzot sapratu. Tātad- no kā cilvēki kļūst nelaimīgi- 1) No savas fantāzijas pielietošanas! Atliek vien iedomāties lietas, līdzcilvēkus un notikumus tādus, kādus mēs tos vēlamies redzēt, idializēt un pat izdomāt vēlamo notikumu gaitu, cilvēku attieksmi, utt, lai pavisam drīz saprastu, ka viss nenotiek tā kā mūsu dziļākajos sapņos un tad nu sajustos "līdz kaulam" vīlušies. 2)No nezināšanas ko īsti grib! Tā nu ir tāda liela problēma... apziņa, ka kaut ko jau vajag, it kā kaut kam dzīvē būtu jānotiek, bet atbilde- kam tad īsti? paliek nenoskaidrota. No tā visa un pēc tā visa, man atliek vien secināt: Ir jāpieņem apkārtējā pasaule tāda kāda tā ir, lai nesaskartos ar lielo vilšanos un skarbo realitāti. Jo realitāte var nemaz nebūt skarba, ja vislaik esam tajā dzīvojuši un to redzējuši, nevis iedomājušies savu ideālo pasauli, kurā visi mūsu sapņi un iegribas kā pēc notīm piepildās un uz sudraba šķīvīša mums tiek brokastīs pasniegti Nežēlīgi un ar spēku jāatver savas acis un jāpaskatās uz to cilvēku, kurš tev sēž blakus, jādzird tas, ko viņš patiešām saka... kaut kā tā. Tā jau nav gluži laimes formula, bet mana izpratne par to, kas mūs(parastos mirstīgos) tik bieži padara nežēlīgi nelaimīgus. (Comment on this)
Sunday, May 13th, 2007
3:46 am	Pēr, Tu melo! Nekad neiedomātos...pat pirms pāris gadiem es tam neticētu- ka pēc aizvadītā laika tik ļoti var ilgoties. Un domāju , ka tā ir tikai tāda nostaļģija...pārejoša. Bet nē... nepāriet. Pagātne kļūst spilgtāka, katra toreiz aizvadītā diena, liek par sevi atcerēties, atgādina par to, kas ir bijis un vairs nekad tā nebūs. Pie manis nāk jaunības ēna- Tik glāsaini daiļa un rēna, Gaišām sērām mīļajā vaigā, Kā mirdzošs saules stars, Kā ziedos zars.- Mans Pavasars!- Viņas sēžas pie manis- Dāvā man ziediņu zilu, Dāvā man zeltainu sprogu Un stāsta par Tevi... (Ārija Elksne) ... Bet neskumsti,Pēr, Garām ir laiks, kad uz brīnumu dvēsele cer. (Comment on this)
Saturday, May 12th, 2007
1:24 am	Tā lūk . Tu mani neatceries... no tās pašas pirmās dienas- tu mani neatceries! Flīzēm klāta dzeltena grīda...dzeltenas flīzes un dzelteni galdi ar melnām metāla kājām, kam vēl tik labi saredzamas metinājuma vietas.... paplātes, pustukši šķīvji, šķindoši, balti, ieplaisājuši trauki... Krēsla švīkstiens atduroties pret grīdu... bet es to vairs nedzirdu... es, laikam pat nejutu to, ka sēžu uz viena no krēsliem ar līkajām metāla kājām... Priekš manis tajā brīdī laiks pazuda... pazuda vieta, telpa... un tad nezināju kas vēl...nezināju, ka pazudīs tik daudz! Kam lai tagad to lūdzu atpakaļ, kam, lai prasu atdot, to, kas man toreiz nolaupīts! Atdosi?, bet tu jau vairs neatceries... no tās pašas pirmās dienas- tu mani neatceries! Es dzīvoju atmiņās un pat vairs nebaidos sev to atzīt! Varbūt tas ir nedaudz skumji, varbūt tā ir zaudēta realitāte... kuru aizvietoju ar pasauli, ko radīju pati! pasauli, kurā gaismu nevajadzēja izveidot trešajā dienā... mana pasaule piedzima gaismā ... gaismā, kurai negribu ļaut izdzist! Es nevaru tev ļaut aiziet...un es nezinu kāpēc- es nelaižu vaļā tevi, nelaižu prom savas domas! Tās esmu piesaistījusi , piesējusi! Man vēl arvien nav vienalga! Es atceros pārāk labi, es gribu atcerēties... atmiņas mani nepamet- un es nevaru pamest tevi... kam jānotiek, lai tiktu vaļā! Es neesmu brīva.... un nav manā varā sev brīvību dod! Tu esi mans lāsts, vai dāvana? Aiz greizsirdības, aiz dusmām, aiz naida, aiz aizvainojuma un žēluma par sadragātu sapni es vairs neatrodu mieru ... bet pat tu to nespētu man sniegt! Es gribu izrunāt vārdus, kas liktu man dzīvot bez tevis... varbūt viss izgaisīs... pat skaudība, pat žēlums un es būšu brīva... (Comment on this)