Tā lūk .
Tu mani neatceries... no tās pašas pirmās dienas- tu mani neatceries!
Flīzēm klāta dzeltena grīda...dzeltenas flīzes un dzelteni galdi ar melnām metāla kājām, kam vēl tik labi saredzamas metinājuma vietas.... paplātes, pustukši šķīvji, šķindoši, balti, ieplaisājuši trauki...
Krēsla švīkstiens atduroties pret grīdu... bet es to vairs nedzirdu... es, laikam pat nejutu to, ka sēžu uz viena no krēsliem ar līkajām metāla kājām...
Priekš manis tajā brīdī laiks pazuda... pazuda vieta, telpa... un tad nezināju kas vēl...nezināju, ka pazudīs tik daudz! Kam lai tagad to lūdzu atpakaļ, kam, lai prasu atdot, to, kas man toreiz nolaupīts! Atdosi?, bet tu jau vairs neatceries... no tās pašas pirmās dienas- tu mani neatceries!

Es dzīvoju atmiņās un pat vairs nebaidos sev to atzīt! Varbūt tas ir nedaudz skumji, varbūt tā ir zaudēta realitāte... kuru aizvietoju ar pasauli, ko radīju pati! pasauli, kurā gaismu nevajadzēja izveidot trešajā dienā... mana pasaule piedzima gaismā ... gaismā, kurai negribu ļaut izdzist! Es nevaru tev ļaut aiziet...un es nezinu kāpēc- es nelaižu vaļā tevi, nelaižu prom savas domas! Tās esmu piesaistījusi , piesējusi!

Man vēl arvien nav vienalga! Es atceros pārāk labi, es gribu atcerēties... atmiņas mani nepamet- un es nevaru pamest tevi... kam jānotiek, lai tiktu vaļā! Es neesmu brīva.... un nav manā varā sev brīvību dod! Tu esi mans lāsts, vai dāvana?
Aiz greizsirdības, aiz dusmām, aiz naida, aiz aizvainojuma un žēluma par sadragātu sapni es vairs neatrodu mieru ... bet pat tu to nespētu man sniegt! Es gribu izrunāt vārdus, kas liktu man dzīvot bez tevis... varbūt viss izgaisīs... pat skaudība, pat žēlums un es būšu brīva...