Pēr, Tu melo!
Nekad neiedomātos...pat pirms pāris gadiem es tam neticētu- ka pēc aizvadītā laika tik ļoti var ilgoties.
Un domāju , ka tā ir tikai tāda nostaļģija...pārejoša. Bet nē... nepāriet. Pagātne kļūst spilgtāka, katra toreiz aizvadītā diena, liek par sevi atcerēties, atgādina par to, kas ir bijis un vairs nekad tā nebūs.
Pie manis nāk jaunības ēna-
Tik glāsaini daiļa un rēna,
Gaišām sērām mīļajā vaigā,
Kā mirdzošs saules stars,
Kā ziedos zars.-
Mans Pavasars!-
Viņas sēžas pie manis-
Dāvā man ziediņu zilu,
Dāvā man zeltainu sprogu
Un stāsta par Tevi... (Ārija Elksne)


... Bet neskumsti,Pēr,
Garām ir laiks, kad uz brīnumu dvēsele cer.