Awfulīgais skrējiens pēc astotnieka.
Šodien sportā 1600m bija jāskrien. Kad to uzzināju gribēju laizties no sporta zāles prom, bet mani kaut kas atturēja.Gribējās pārbaudīt savus spēkus.Tā nu uzvilku savas baltās sporta bikses un gaišās botiņas devos ārā uz stadionu.Primais šoks iestājās tad, kad ieraudzīju, ka viss stadions un slapjš un dubļains.Skaidrs, baltās bikses norakstītas, botas uz veļasmasīnu.Sākam skriet.Kāds brīnums, bet tieši tajā brīdī sāka līt.Pirmie divi apļi godam pieveikti.Trešā apļa otrajā pusē sāku justies ļoti nelāgi, bet turpināju skriet.Saprasdama, ka nu ir šacies ceturtais aplis, vajadzēja kāpināt tempu.Kaut kā neizdevās, jo kājas neklausīja.Kad bija palikuši pēdējie 100 m, domāju, ka nomiršu.Viss ķermenis pulsēja, ik pa brīdim gar acīm melns, elpas trūkst, kājas pilnīgā autopilotā.Sakopoju visus spēkus un pēdējos 50 m sāku skriet uz pilnu jaudu.Kad sapratu, ka esmu finišā un apstājos, domāju, ka paģībšu.Pusstundu sēdēju uz sarkanas ķieģeļu malas, pilnīgi piedrāzdama vai bikses būs sarkanas vai nē, elsoju un pūtu, līdz mana seja beidzot ieguva kaut cik normālu krāsu un es spēju normālā ritmā elpot.Kad saņēmu visus spēkus lai pieceltos un beidzot dotos uz skolu, sāka gāzt.Tajā brīdī es domāju tikai par to, cik man ir labi un cik šausmīgi izskatīsies mani mati atlikušo dienas daļu.Un tā es vēl tagad kliboju ar sāpošu gurnu.Skriešana nav priekš manis!Un tomēr uzskatu, ka priekš manis rezultāts nebija nemaz tik slikts.8min 10sek.

Lai kompensētu šīs mokas nopirku vēlvienu krekliņu.