šī nav bilžu atrāde un stāstu atstāste.
piekto reizi iebraucis bangkokā, sēžu šī brauciena 66. viesnīcā un, ar vjetnamā iegādātu suvenīrdzērienu `baltika` (ražots francijā), gatavojos pārtraukt 6 mēnešus garo sausuma periodu. tas indijas alus toreiz ir bijis spēcīgās nekā domāju, ja reiz tā un tik ilgi.
pēc pāris dienām jālido uz hongkongu un vēl mazliet vēlāk, pametot taipeju, tiks mātas ardievas āzijai, kurā pavadīti 7,5 mēneši. mazs kopsavilkums tāpēc.

- ceļš

kartē ar melno līniju iezīmēta aptuvenā pa zemi un ūdeņiem veiktā trajektorija, ar bālgani zilo - lidojumi:


ceļš, jeb pats pārvietošanās process, kā vienmēr, man ir svarīgākā jebkura brauciena daļa. neesmu skaitījis ar cik autobusiem, vilcieniem šinī laikā ir braukts, taču kopā pa zemi ir pieveikti ~29000 km, pa ūdeņiem ~600km. ar kājām nostaigāti ~2500km. apmeklētās valstis - gruzija, turcija, irāna, indija, malaizija, taizeme, birma, kambodža, vjetnama un laosa.

rīts, top station, indija. līdz munarai tikai 30km ko iet:


vislabāk organizētā satiksme ir šeit, da āzijā - atliek vien izdomāt maršrutu, par pārējo parūpēsies kāda no miljons biļešu pārdošanas kompānijām, savācot no viesnīcas istabiņas vienā pilsētā un izlaižot pie viesnīcas durvīm vajadzīgajā pilsētā. patiesībā, šāda pārvietošanās ir ļoti apnicīga un garlaicīga, taču parasti, dēļ lielās konkurences, ~par 1/3 lētāka nekā, ja pašam jādodās uz autoostu un jāpērk biļete. un ne tikai pārvietošanās šeit tāda, viss, kas attiecās uz `ceļošanu` šeit tiek pasniegts uz paplātes, kas varbūt izskaidro reģiona popularitāti tikko skolu beigušo jauniešu vidū.
indijas vilcieni laikam bija mans mīļākais pārvietošanās veids, lai arī mūsu draudzības pirmās 3 stundas bija visai smagas. tumsa, smakas, ventilatori, simts acu pāri un nosacītu mieru garantējošā augšējā (trešā) lāva. mīnuss - vilcieni bieži mēdza kavēties, līdz vācijas vai krievijas vilcienu precizitātei tāls ceļš ejams (satiku cilvēkus, kas gaidīja savu vilcienu vairāk kā diennakti) un kavēties (trešdaļa no paredzētā laika droši jāpieskaita). kavējās arī turcijas - irānas vilciens. pluss - lētums un iespēja ceļot kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, kas gan ne vienmēr likās kā `pluss`.

augšējā lāva indijas vilcienā:


vislabākā autobusu satiksme laikam ir taizemē, bet irānas autobusi noteikti ir vislepnākie un vieni no lētākajiem - 4h pārbrauciens 1.klases busā (nezināju ka tāda pastāv, bet nu tur lidmašīnu sēdekļi, stjuarts, ēdieni un dzērieni) eur5 maksāja. tv vairs nekur kā ekstra netiek uskatīts, jo pat indijas piepilsētu grabažās šamie iemontēti ir. birmā un vjetnamā karaokei var dziedāt līdz, bet parasti kādu bojeviku vai lokālo joku šovu tur rāda. sliktākie busi noteikti bija indijā un birmā. ceļu kvalitāte, ja salīdzina ar latviju, gandrīz visur izcila, tikai birma vietām mūs pārspēja. tai ir arī savs `lēkājošais vilciens` kurā pēc pavadītas nakts tika daudz kas atdauzīts.

viens no maniem favorītākajiem pārbraucieniem - divas dienas laivā, augšup pa mekongu. pirmās dienas naktsvieta, pak beng, laosa:


satiksme - taizemē, malaizijā - vismierīgākā, irānā, vjetnamā - milzīga, bet organisika, laosā vismazākā, bet indijā - visidiotiskākā. gruzijā tikai krustus metoši džigiti piedalās ceļu satiksmē, toties tur izdevās nostopēt lidmašīnu. labi.

nostopētā:


`visnetautiskākais` izmantotais transp.līdz. bija motorikša, kuras vadītājs, neatkarīgi no valsts, kā likums, bija visuzbāzīgākais un nezticamākais radījums. velorikšu ticība izmantot neļāva.
bīstamākā pārvietošanās laikam sikkimā, indijā - džipi (nestāsti, ka džipā nevar sasēsties 18 cilvēki!) bez protektoriem 2000m augstuma starpību pieveic 3-4h ka nemetās, bet nogurdinošākais pārbrauciens, laikam birmā bija - 12h mazā saspiestā busā, bet nu nekād vaina, īstenībā. līderi vemšanā noteikti ir laosieši - beigās jau likās ka viņi speciāli cenšās pievemt busus, jo tādu masveida vemšanu un vemstīšanos iepriekš nekur citur nebiju novērojis, pat indijā nē.

18vietīgais džips sikkimā:


royal enfield - mans favorīts īrēto braucamrīku sarakstā:



- cilvēki
visdraudzīgākie cilvēki - gruzīni, irāņi, turki... visnogurdinošākie - indieši. birmieši par visu smejās, bet vjetnamieši sūta jebko, kas kaut vai mazliet brīvības statuju atgādina trīs mājas tālāk. kā jau bija paredzams, arī šoreiz nebija nekādu problēmu ar musulmaņiem (pat indijā nea), bet 100% slikti bija zaratrustieši - vienīgais satiktais (irānas taksists) stāstīja, ka visi musulmaņi ir teroristi un brauciena beigās pamanijās nospert man nazi un vienu ābolu. hinduisti izmisīgi centās radīt priekšstatu, ka ir gatavi darīt jebko, lai tiktu pie rūpijas.
ik pa laikam pievienojās kāds cits ceļinieks. tā gruzijā nedēļu izraēļu pārim krievu valodu mācīt vajadzēja, turcijā un irānā divas nedēļas ar angli un jaunzēlandieti labākās veģetārās ēstuves meklējām, uz turcijas-irānas robežas redzētais čehs vēlāk goa tika satikts un tad gandrīz 3 nedēļās kopīgi keralas tējas laukus un denvidindiju pētijām, bet ar slovēņu aleksi visu birmu apskatījām un kopīgi no specdienestiem slēpāmies. birmā uz pāris dienām mums pievienojās arīdzan viens pusakls un pustraks igaunis, taču mēs par lēnu priekš viņa bijām. nu, jā... daudz, daudz satiktu cilvēku...

ceļabiedri:


irāņu bērni, jazda:


mazie musulmanēni, bundi, indija:


- naktsmājas
kā jau rakstīju, šī ir 66. viesnīca. nav slikti... ir palikts pusgreznos apartamentos, visādos ūķos. lielākoties nakšņošana notika viesnīcās, bet irānā arī pie nejauši satiktiem cilvēkiem... cik vien iespējams, nakšņots tika arī nakts busos un vilcienos, tādējādi ietaupot gan laiku, gan līdzekļus. ir forša sajūta 5 no rīta izkāpt no busa/vilciena jaunā, vēl nezināmā pilsētā, atrast vietu kur iztīrīt zobus, padzert kafiju un sākt pētīt kartes.
visskaistākie skati pa viesnīcu logiem parasti kalnos bija. darjeelingā un pelingā, atverot acis, pa logu 3 no 5 pasaules augstākajām virsotnēm varēja redzēt, vatakanal skatīties saullēktu tur lejā virs mākoņiem. neviena no šīm viesnīcām dārgāk kā Ls3.5 nemaksāja, ha!

dārdželinga, skats no gūltas:


vatakanal, rīta skats no lieveņa:


kangchenjunga, pasaules trešā augstākā virsotne. zsvēku rīts, pelinga:


dārgākā nakšņošana stambulā bija, laikam eur30, un, lai arī iepriekšējās divas naktis tika fūrē nakšņotas, gulēšana turcijā bija vidēji dārgākā. citur vidēji par naktsmājām ir ~Ls3.5 maksāts. mazliet vairāk irānā un gruzijā, mazāk indijā (istaba ar savu dušu un tv puškārā ~Ls4 par 3 naktīm ir nepārspētais rekords).
vang vieng māja vēl ir citu starpā izceļama un nakšņošana laivā halong līcī, vjetnamā.

halong līča gulēšana:


vjetnmas viesnīcas vislabākās bija. divas vissliktākās bija deli, kur aiz loga atradās govs sūdu čupa un phnompeņā, kura, lai arī atrdās brīnišķīgā vietā uz ezera, bija pilna ar blaktīm. blaktis ir normāla parādība indijā un da āzijā, taču phnompeņā tās bija tik lielā skaitliskā pārsvarā, ka, pirmo un vienīgo reizi visa brauciena laikā, 3 naktī devos pie viesnīcnieka prasīt citu istabu. tur vismaz masas attiecība bija puslīdz līdzīga.

- ēšana
ēšana, ēšana, ēšana. huh... katrai valstij kas savs, ūbergards, ko kaimiņi nav iemācījušies nokopēt... indijā ar veģetāro pārtiku bija protams vismazākās problēmas, mazliet grūtāk bija laosā, kambodžā. irānā nav vārda, kas apzīmētu veģetārismu, taču ēdiena garšu tas īpaši neietekmēja. pie tējas var visu izrunāt. lētākā pārtika - indijā un vjetnamā, kas abas, ja jāizvēlās, arī manas mīļākās virtuves laikam. dārgākā - turcijā. sākot no indijas, katru ēstuvi centos arī iedokumentēt, bet nu pamatīgs apkopjums tur jāveic... tikvien varu pateikt, ka ēstuves ar skaistāko skatu bija udaipurā, varanasi (indijā) un vang vieng (laosā).

varanasi, skats no ēstuves:


varanasi, skats no citas ēstuves:


- vietas

mestia, gruzija:


no lielpilsētām stambula vēljoprojām ir viena no manām mīļākajām pilsētām... mumbaja, lai arī pilnīgi savādāka, ir otra favorīte. silta un priekš indijas ļoti mierīga.
lielākā vilšanās bija persepole, pēc kuras apmeklējuma vairs nesteidzos apskatīt cilvēku celtos brīnumus. arī angkora, lai arī skaista, bildēs un tv izskatās iespaidīgāk.

angkora, kambodža:


tadžmahals vispār kaut kāda ņirgāšanās.
tomēr pagan/bagan birmā bija patīkams pārsteigums un inla ezers.

pagan/bagan:


inla ezers:


un vēl šis tas no birmas. rangon:


mandalay:


vietas kurās vajadzēs atgriesties - svaneti gruzijā, esfehana irānā, radžastāna un mumbaja indijā, taizemes pludmales, phnompeņa, vjetnamas ziemeļi un mekongas augštece. birma, birma, birma... dēļ ziemas aukstma neapskatīta palika arī indijas ziemeļrietumdaļa, kas kaut kad vēlāk kopā ar pakistānu un nepālu būs jāapskata.
vjetnamas, taizemes pludmales tāpat nekur vēl nepazudīs (ja atkal kāds cunami nenoskalos).

te filma `pludmale` tika filmēta, taizeme:


- netiklabasveiksmes
pati pirmā bija pakistānas vīzas nedabūšana, bet tā ir paša vaina - pārāk aizrautīgi iepriekšējo nakti pa ceļam uz zviedriju biju dzīrojis un vēlāk teherānā sabremzējos.
vīzas un robežas vispār ir kaut kas pilnīgi necilvēcīgs - patīk mums savu planētu sadalīt slēgtās zonās un sargāt no viskaut kā. tā, piem., taizemieši izsēdināja no vilciena, jo taizemes `vīzu uz robežas` attiecīgajā robežpārejas punktā dabūt nevarot...
mazā kamera paātri noplīsa. tik pusgadu bija cītīgi kalpojusi.
puskurlums kādu mēnesi mocīja un tagad tikpat ilgu laiku ar zobusāpēm cīnos, bet nu tas viss ir sārņi.

kas vēl? hmmm... brauciena laikā esmu sakolekcionējis vairāk kā 250 vizītkartes (varu atrādīt) un sabildējis apmēram tikpat daudz visādus pusdīvainus uzrakstus. reku viens no mumbajas:


beigās atrādu video no irānas busa. kā parasti - izvelkot kameru viss jau krietni pieklusis bija, bet nu skatiet rūsu:
http://www.youtube.com/watch?v=6-BURi20J8A

ok, jāsāk plānot brauciena nākamā daļa. viss turpinās.
viss, skrienu!

p.s. bārdu nost laikam vēl negriezīšu.