Visas šīs pašpietiekami neirotiskas realitātes ir rietumeiropas cilvēka nāve, jo visu pašiznīcināšanās tieša sākotne ir pārmērīga pieķeršanās sev, īpaši gadījumos, kad ne tikai neviena nav, bet nevienu citu tik pašatdevīgi mīlēt negribas, no šī narcisma rodas neiroze, kas kalpo par alternatīvu dzīves telpu - arī literatūra kā atsārņošanās akts ar iekaisušu iekšējo cilvēku.

Tā nākamajā pakāpienā, pašu izsmiedama, nomet no ausgtāko apziņas griestu karkasiem, likdama noprast, cik bezierunu atdošanās pazudinoša - liedz noticēt tam, ka ir kāda maniere vai vienkārši smalks stils, kuru sevī reducējot, iespējams vienkārši ļaut pašam būt

Tāpat arī šodien, gremdinoies dragunas klusinātajā falsetā, kas vēsta par aizpurietes slīkonību ( ko pašai nācās konstatēt satverot viņas drebelīgo kā elektrolīzes sakarsēto roku augsta spiediena apstakļos ), kārtējo reizi pazaudēju savu atskārtu laikā, sastingumu, jo tas viss par ko esam tiesiskas runāt - ir šis sašķidrinatā sāpīguma bezgaiss starp mums - tur, kur nav ne dzīves, ne nenotikšanas