bija laiks, kad es sapņoju saldsērīgu romanču sapņus, dāvinādama ziedus sev, jo nebija jau neviena, kas to uzņemtos manā vietā pieškirot tam ne mazāku intīma akta svētumu kā pati, alku atdošanos orkāniskam mīlestības mūžam un arī sveces kvēpināju, lai tajās noraudzītos tikai viens acu pāris, kas arvien pieņemtos spēkā un izjūtā, ka viss pārējais ir savrukusi iznīcība pret stihisku prasmi ziedot sevi un saglabāties vienlaikus, neatsakoties no tās koķetērijas spēlmanes, kam nu jau notiekošais iepriekš bija šķitusi augstākā amplitūda totalizatorā par to vai man reiz sanāks viegli un bez nelabvēlīgas berzēšanās lēnuma būt kopā ar kādu, kas man ir viss
zinu, ka man tas ir tas par ko es to dēvēju savās katarsēs un slēptākajās bailēs, jo šaubos vai kāds cits triecienspēks būtu pietiekami inerts, lai piecos no rīta, kad lietus ir izveidojis necaursniedzamus ūdens vālus un salst tik ļoti, ka pirksti pārtop par pašai nepiederošām aukstasiņu čūskām un spēka nepietiek pat tam, lai aizdegtu cigaretes galviņu, triektu mūs rokās sadevušos no klusā centra līdz ab dambim būt tur tikai tādēļ, lai būtu un citur - nekas cits