neatceros sevi vairs zinām to, cik dziļi manī ietiecas visas pie sarkanas asins gaismas šķērsotās dienas, cik sen vairs pat šķietami sasniedzamais miers nav mani aplaimojis, manam cilvēkam nu vairs nav arī suņa, piedot un atlaist, lai laime nepāriet un nešķērso gājējiem bīstamas šķēŗsielas, kurās uzglūn biezas necaurredzamības rēgi, bet iemacās būt ne mazāk noturīga kā nebeidzami apnicīga vasaras diena, jo ir smaga un nepiepildīti caurspīdīga kā taureņu balteņa kāpura ādiņa

'man liekas, ka nekad nav bijis tik grūti


es pametu, es nodevu, atpakaļ nenākšu

dzelzs kastē es dzīvošu un morzas ābeci es nemāku'